Paplašinātā meklēšana

àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.

Avots: ME I, 38

aplùocît [li. aplankýti], tr., freqn., mehrfach umbiegen, biegend umgeben, einkreisen: tautiets savu ce̦purīti zaļu zīdu apluocīja BW. 15221, 2. luoki zirgi... apluocīja tautu meitu BW. 13448, die gelenkigen Rosse kreisten das fremde Mädchen ein; apluocīt sagšas, die wollenen Decken mit einem Rande schmücken BW. 4455.

Avots: ME I, 103

atlùocît, tr.,

1) zurückbiegen:
zarus;

2) aufstreifen:
piedruoknes, meton. ruokas atluocīt, die Ärmel aufstreifen LP. VI, 120;

3) herlenken, her-, zurückkehren:
kuŗu tautu negaidīju, tās atluoka kumeliņu BW. 14252. aizjādami, bāleliņi, atluokāt kumeliņu Ltd. 1460. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: piedruoknes, ruokas.

Avots: ME I, 174

[dalùocît Drsth., mehrfach hinzubeugen. Refl. -tiês, sich mehrfach hinzubeugen.]

Avots: ME I, 435

ìelùocît, tr., freqn. zu ìelìekt,

1) einbiegen:
kuo, vējiņ, ieluocīji neluocītu uozuoliņu BW. 21888;

2) hinein -, hereinbiegen:
piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā BW. 7406. atkārušuos zarus ieluocīt ratuos. ieluocīt luocekļus, die Glieder reckend geschmeidig machen, in Bewegung bringen. Refl. - tiês,

1) sich ein wenig beugen, biegen:
kuokam galuotnes ieluocījās;

2) sich einbiegen:
svārku mala ieluocījusiês;

3) in Bewegung geraten, durch Bewegung gelenkig werden:
bērim ejuot ieluocījās kājas Saul.,

4) einbiegen:
taciņa nuo kreisās puses ieluokās mežā Brig. Subst. ìelùocĩjums, die Einbiegung, das Eingebogene: saimniekas (kažuoka) pakaļpuses jāpaliek uz augšu un šai ieluocījumā jāiebeŗ auzas Etn. II, 54.

Avots: ME II, 41

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766

lùocît,

3): lùokus l. Seyershof; ‡

8) gierig fressen
(ironisch): suns paķēris de̦su un nu ņe̦mas l. Salisb: suns dabūjis maizi un nu luôca ² , cik mudīgi varē̦dams Seyershof. Refl. -tiês,

2): kaķis luôcās ² (macht sich zu schaffen)
ar ēšanu Seyershof.

Avots: EH I, 766

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lùocîtava,

1): auch (mit uô ² ) AP., (mit ùo ² ) Sonnaxt; ‡

2) eine Haspel
A. Leitāns.

Avots: EH I, 766

lùocîtava, das Gelenk [Wolm.], PS., C., Kl., Spr., Bers.: luocītavas jeb mītis Konv. ² saķēra Edes ruoku, šuoreiz augšpus luocītavas Saul.

Avots: ME II, 523

‡ lùocîtuve ² Auleja (> -ive), Kaltenbr., Oknist, Sussei, Wessen, = lùocîtava 1.

Avots: EH I, 766

‡ nùolucît A.-Schwanb. "nuoraudzīt; nuozagt".

Avots: EH II, 64

nùolùocît,

1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;

3): heimlich und flink aufessen Seyershof; ‡

5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,

1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡

3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.

Avots: EH II, 65

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814

palùocît,

1): kad tē̦vs kuo ieduomājas, tad ir neduomā p. uz kādu pusi! Saikava.

Avots: EH II, 153

palùocît,

1) tr., etwas biegen, nicken:
nevaru vairs pirkstus paluocīt. cik vējiņš paluocīja (bē̦rza galuotni), tik es gauži nuoraudāju BW. 9318. viņš paluocīja galvu. nevaid vaļas man pūriņa paluocīt, ich habe keine Zeit, mich mit der Aussteuer ein wenig zu beschäftigen Bl. 1007;

[2) eine fremde Aussprache haben
U. (unter luocît)]. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich verbeugen: sulainis paluocījās un aizgāja Dok. A.

Avots: ME III, 64

pãrlùocît: "= pãrlìekt" Oknist: p. palagu, papīra lapu.

Avots: EH XIII, 206

pãrlùocît, tr., freqn., von neuem biegen, umbiegen; pārluocīt cilvē̦ku, einen herumkriegen, einem Duminen doch das Nötige beibringen St., U.

Avots: ME III, 165

pìelùocît, (zusammenfaltend) füllen: pūru. Auch von Liedern gesagt: pieluocījuši līdz malam dziesmu vāceles Aus. pieluocīt vē̦de̦ru, sich satt essen Schujen.

Avots: ME III, 270

salùocît, ‡

5) s. sìenu "das ausgebreitete Heu in Häufchen legen"
Spiess; ‡

6) "?": maltuvīte niedru kaula saluocīta: nivarēju smalki malt, vējiņš miltus putināja BW. 7962.

Avots: EH XVI, 428

salùocît, tr.,

1) zusammenbiegen, zusammenfalten:
papīru; avīzi Stari II, 185; vē̦stuli; drēbi. liniņi izkulstīti, pūriņā saluocīti BW. 28352. saluokāmais od. saluocāmais (RKr. VI, 98) nazis, ein zusammenzuklappendes (Taschen)messer;

2) aufessen:
kas man atlika, tuo levuks saluocīja kâ nieku Jauns.;

3) "пораскачать" Spr.;

4) "смутить" Spr. Refl. -tiês, sich zusammenfalten, zusammenbiegen:
papīrs saluocījies. mati tam saluocījušies un sapinkājušies Vēr. I, 898.

Avots: ME II, 677

sluõcît N.-Bergfried "= sluokât II".

Avots: ME III, 943

sluocîtiês Warkl. (mit "uô" ), Fest., -kuôs, -cĩjuôs, = slaicîtiês; "sich wiederholt biegen (luocīties) Nötk.; "lässig arbeiten, faulenzen" Gold., Grünwald. Aus luocīties + slaicīties? In Betracht kommt allenfalls auch li. slánkioti "umherschleichen".

Avots: ME III, 943

uzlùocît, Refl. -tiês,

3): vakarā šis uzluocījās uz kūtsaugšas pie Olgas Saikava.

Avots: EH II, 728

uzlùocît, aufstreifen (namentl. den Ärmel) U., aufbiegen: uzluocīt piedurknes. rasiņā es negāju, kamē̦r svārkus uzluocīju BW. 14993. Refl. -tiês,

1) sich aufbiegen:
papīra mala uzluocījusies;

2) (für sich) aufbiegen, aufstreifen:
uzluocīties piedurknes. Buozumene uzluocījusēs un uzbracējusēs berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5;

3) sich hinaufschlängeln:
lielceļš uzluocās... piekalnē Aps. IV, 7.

Avots: ME IV, 354

I vìlêt,

1): vīli vīlē̦dama BW. 7364. (kre̦klu) ne ar vīli nevīlēju 7369; ‡

2) "sapļaut (rudzus) ar re̦zgaļiem uz augšu" (mit î ² ) Iw.; ‡

3) vîlē̦ts ² rausis Pussen "rausis, kam mīkla bijusi izveiduota kâ šķīvis (ar plānām, atlocītām, atvīlē̦tām malām), kuo piepilda ar mīkstu kartupeļu un burkānu masu."

Avots: EH II, 792