Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'luņķis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'luņķis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)

luņķis

lùņķis,

4): de̦sas luņ̂ķis 2 - auch Frauenb.; ‡

5) "sluņķis, izguris cilvē̦ks" (mit uņ̂ 2 ) Dond., "ļuodzīgs cilvē̦ks Frauenb.

Avots: EH I, 762

luņķis

lùņķis, [luņ̃ķis Karls.],

1) der Schmeichler, Fuchsschwänzer
L., St., U., Smilt.: tāds luņķis mīlēja tik kārības kārību dēļ Dünsb.;

2) meža luņķis, ein Raubtier, besonders der Wolf, Fuchs
Irmelau; Waldräuber oder Schnapphahn;

3) [luņ̃ķis, etwas Zusammengeballtes
Ruj.]: ūdens sadze̦n sūnas lielākuos blāķuos jeb luņķuos Konv. 2 1497;

4) ein Sturnpf, ein kurzer, runder Gegenstand, z. B. eine Zigarre:
uzkūpini luņķīti, rauche eine Zigarre! Sld., Lind.; [de̦sas luņķis Ramelshof, Stelp.; luņ̂ķis 2 Preekuln, das männliche Glied; luņ̂ķis 2 Nigr., Dond. "der weiche Teil eines Pfeifenstiels"; "ļuodzīgs zirgs" Nigr.].

Avots: ME II, 514

sluņķis

sluņ̂ķis 2 ,

1): auch (mit uņ̃ ) NB., Roop, Salis, (mit ùņ 2 ) Prl. - Nach Sehwers Unters. 111 aus nd. slunks "Schlingel".

Avots: EH II, 529

sluņķis

sluņ̂ķis 2 Karls.,

1) sluņķis Elv., U., Mag. XIII, 40, sluņ̂ķis Ronneb. n. RKr. XVI, 16, ein Lümmel, Schlingel;
sluņ̂ķis 2 Dond., ein Faulenzer, Trodler; ein junger Mensch mit nachlässigem Betragen u. schlaffem Gang Rinseln, Gold. n. Etn. I, 138: guļ kâ sluņķis, ne˙maz nestrādā PS. nevīžuo kaulus piespiest, luokās kâ sluņķis;

2) "ein grosser Gegenstand, z. B. ein schweres Kind"
Grawendahl. Wohl aus li. sluñkius "Schleicher"; baltisch -d. Schlunk "Schlingel, Müssiggänger" dürfte aus dem Le. stammen.

Avots: ME III, 942

Šķirkļa skaidrojumā (2)

mežs

mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],

1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;

2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;

3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;

4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]

Avots: ME II, 611