Paplašinātā meklēšana

luca: lucas ("?") kule (Var.: de̦sa mulda) mugurā BW. 20867, 1 var.

Avots: EH I, 759

luca Ruj. n. Kawall, lucis Etn. Il, 106, RKr. VIII, 105,

1) die Quappe (lota vulgaris),
gew. vêdzele; (auch: lučiņš) zoarces viviparus Konv. ² 2335. [Aus liv. resp. estn. luts dass.; s. Thomsen Beröringer 267.]

Avots: ME II, 509

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. ² 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432

‡ luce Kaugurciems, = luca">luca.

Avots: EH I, 759

lūce,

1) = luca">luca (s. dies), die Quappe U.;

2) die Schlange.

Avots: ME II, 517

lucis, s. luca, luncis.

Avots: ME II, 509

lucka,

1) die Jauch-, Schmutzgrube:
netīrs kâ nuo luckas izlīdis Naud.;

2) = luca">luca, die Quappe [Latw. Aw. 1827, No 2], Mar. n. Kawall;

3) etwas Lappiges, Zerknilltes:
ce̦pure mana lucka bija BW. 29117, 2, Aps. [In der Bed. 1 vielleicht aus *ludz(i)ka (zu le. Ludza, li. l(i)ũgas "Viorast", slav. luža "Pfütze, Lache" u. a. bei Trautmann Wrtb. 163 und Berneker Wrtb. I, 7 48.]

Avots: ME II, 509

ragaînis,

1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;

2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);

3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;

4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);

5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;

6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;

7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.

Avots: ME III, 464

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spîdulis (li. spindulỹs "Glanz"),

1) was glänzt, leuchtet, schimmert, eine glänzende Sache
Dr., Wid.: pulksteņa ķēde ar . . . spīduļiem, kas tur klāt karājas Kaudz. M. 32. spīdulīši karājas ausīs Jaunie mērn. laiki I, 16. aiz pasaulīgu ruotu spīduļiem 24. apkārusies spîduļiem (mit glänzendem Tand) Jürg.; "ein angezündeter, in die Runde gedrehter Holzspan" Bauske;

2) spīduļi, noctiluca Konv. ² 2714.

Avots: ME III, 1001