Paplašinātā meklēšana

àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32

‡ atklukstêt pretī Trik., entgegengluck(s)en: vista atklukst cāļiem pretī.

Avots: EH I, 149

[glukstêt Lis., einen gurgelnden Laut hervorbringen, glucksen.]

Avots: ME I, 629

ìeglukstêtiês: viņam malks rīklē ieglukstējās Sessw.

Avots: EH I, 513

[ìeglukstêtiês MSil., = ieklunkšķēties.]

Avots: ME II, 17

‡ ìeklukstêt, zu glucken veranlassen Auleja: ieklukstēja vistu dzanādami.

Avots: EH I, 520

ìeklukstêtiês, aufschnattern: e̦ze̦ra malā ieklukstējās pīles Apsk. v. J. 1905, S. 312; [von Hühnern Serbigal].

Avots: ME II, 28

‡ izklukstêt, ausplaudern: kad tu dabīsi kau[i] kuo dzirdēt, tad izklukstēsi pus pasaulei Saikava. Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge glucken: vista var i., cik grib, - pīlē̦ni nenāk Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 456

‡ izlukstêt Frauenb. "izaugt lukstuos".

Avots: EH I, 464

klukstêt,

1): auch Bērzgale, Laidsen, Linden in Kurl., Liepna, OB., Oknist, Sissegal, Warkl.; tu reizēm kluksti (faselst)
kâ vista ziņas neziņas Saikava; ‡

3) schluchzen
PlKur.; ‡

4) = klikstêt 1: nazis jau klukst Frauenb., OB.

Avots: EH I, 622

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234

luksêt, gebückt gehen Libau n. U. [Wohl zu lukns.]

Avots: ME II, 510

lukstêt, -u, -ẽju, springen Wid.: neklimsti, neluksti, nepuksti Tr. IV, 13.

Avots: ME II, 511

‡ *II lukstêt, zu erschliessen aus ‡ izlukstêt.

Avots: EH I, 760

nùoklukstêt, nùoklukšêt, nùoklukšêt, intr.,

1) einen gluckenden Laut von sich geben:
vista nuoklukstēja;

2) eine Weile klunkern, hohl ertönen:
viņam divi malki kaklā nuoklukstēja Kaudz.

Avots: ME II, 799

‡ paklukstêt, ein wenig glucken: citu ne˙kuo nedzirdēja kà aizmigušu vistu paklukstešanu Dünsb. Baskājiete 54.

Avots: EH II, 143

plukstêt, s. plukšêt.

Avots: ME III, 355

saklukstêt, ‡ Refl. -tiês, in einer fremden Sprache, gleichsam gluckend sich unterreden: apskatījās, nuoplātījās ruokām, saklukstējās A. Upītis Laikmetu griežos I, 124.

Avots: EH XVI, 417

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622