Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'mīzt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'mīzt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (14)

apmīzt

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108


atmīzties

[atmìztiês, zur Genüge harnen: atsamiezni nu! BW. 35199, 2; atmīzuos mauriņā 34462 var.]

Avots: ME I, 178


iemīzt

[ìemìzt, hineinharnen: kuo iemīzu maciņā, tuo pārnesu sieviņai BW. 34575. kad es biju jauna meita, es iemīzu pudelē 34779.]

Avots: ME II, 46


izmīzt

[izmìzt (li. išmį̃žti), ausharnen. ] Refl. - tiês, Wasser abschlagen, harnen: jāapstājas, lai zirgi izmīžas. [laid brūtei izmìzties! BW. 35199.]

Avots: ME I, 773


mīzt

mìzt: prs. mìznu 2 Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 823


mīzt

mìzt (li. mį̃žti), [mìezu (li. mę̄žù) Salisb. u. a.], mìeznu od. mīžu, prt. mìzu, intr., harnen, pissen: [mieznat, meitas, rindiņā! BW 35003. Vgl. dazu Le. Gr. 563 f. mit Literaturngaben, Walde Wrbt. 2 486, Boiasacq Dict. 700, Trautmann Wrbt. 185 f.]

Avots: ME II, 650


mīztava

mìztava ,* das Pissoir Wid., Dr.

Avots: ME II, 650


nomīzt

[nùomìzt, harnend ganz benetzen: puisēniņi nuomīzużi pļavas stūri BW. 35130. izmazgāja nuomīztuo paladziņu 35679, 1 var. Refl. - tiês (li. nusimį̃žti), sich bepissen: nuomīzies nāca meitu lūkoties BW. 35186.]

Avots: ME II, 821


pamīzt

pamìzt: ka[d] nevar p. Ceļi VIII, 237.

Avots: EH II, 157


pamīzt

pamìzt, intr., (ein wenig) harnen: slimnieks vairs nevar nemaz pamīzt.

Avots: ME III, 72


piemīzt

pìemìzt, vollpissen : abas kurpes piemīzusi BW. 34440.

Avots: ME III, 274


samīzt

samìzt,

1): tabakas lapas samīza un sakaltēja (pret laputīm) AP.; ‡

3) = ‡ samīzināt Stenden. Refl. -tiês,

1): cē̦rpuot aita samieznas Lttic. 436.

Avots: EH XVI, 431


samīzt

samìzt, tr.,

1) vollpissen:
kad samīzu (sc.: kažuociņu), tad smirdēja BW. 34604, 1;

2) pissend ansammeln:
es samīzu lielu pelci BW. 34683. Refl. -tiês,

1) sich bepissen
U.;

2) "?": duj mušiņas samīzās BW. 35081 var.;

3) einer Sache überdrüssig werden, den Mut verlieren
U.: tik i[r] bij, - samīzās, weiter gab' s nichts, - er mochte weiter nicht dran gehen Seew. n. U.

Avots: ME II, 688


uzmīzt

uzmìzt (li. užmį̃žti), harnen (perfektiv) auf: uzmiezn nu manam ar! Anekd. IV, 202.

Avots: ME IV, 360

Šķirkļa skaidrojumā (7)

aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140



laža

II laža, der Fehler, die Gebrechlichkeit der menschlichen Natur L., Gebrechen: [tam jau ir laža gultā mīzt Trik.] daudzām ļaunām ligām, miesas lažām Rainis. šī pārgalvība nenāca vis nuo sliktas lažas, bet nuo neapduomības DL. viņam ir tā laža allaž "zināms" sacīt L. [Nach Prellwitz Wrtb. 2 267 (mit ž aus dj) zu ngr. λἀϑος "Fehler (?); eher wohl zu mnd. lak "Fehler, Mangel, Gebrechen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4, 356).]

Avots: ME II, 434


mīznīt

[mīznît, - ĩju, mīzt: ja mīznī krustā, tad ve̦lnam galva sāp Gr. - Buschhof.]

Avots: ME II, 650


nočurāt

nùočurât: auch Dunika, OB., Sermus. Refl. -tiês: auch Dunika, OB., ("apmīzties") Salis.

Avots: EH II, 37


piedarīt

pìedarît,

1) füllen, voll laden:
nu ve̦zums piedarīts un sasiets Saul. kamanas pilnas jāpiedara Biel. 1542. p. puôdu ar sviestu Dunika;

2) piedarīt pūru, = piedarināt p.: aužu baltas villānītes, drīz pūriņu piedarīju Biel. 1517. kam liniņu man nedevi, kuo pūriņa piedarīt? BW. 16599, 2. ne nuo lūku nuodarām es pūriņu piedarīju 7849;

3) piedarīt guovīm pienu, die Kühe milchreich machen
Alksn.-Zund.;

4) mit Schmutz voll machen, besudeln:
bē̦rni piedarījuši plānu; auch = piedirst, piemīzt Dunika;

5) zumachen (eine Tür)
Dunika;

6) hinzu machen
Dunika.

Avots: ME III, 242, 243