mūžīgs
mûžîgs,
1): sēja mūžīgās lielās pūrvietas (acc. pl.) rāceņus Salis;
2): sataisīt mūžīgus (sehr dauerhafte)
zābakus Zvirgzdine. smird kâ mūžīga ("?") elle Siuxt. jis bija tīri m. (echt) zemnieks Kaltenbr. tad mūžīgi gāja pieguļā Siuxt. tas mūžīgi (= mûžam) nevar labi izskatīties AP.
3): mūžīgi (sehr)
liels, slims, patikt Sonnaxt. mūžīgi nejauks Seyershof. mūžīgi sadilis Kaltenbr.
Avots: EH I, 839
1): sēja mūžīgās lielās pūrvietas (acc. pl.) rāceņus Salis;
2): sataisīt mūžīgus (sehr dauerhafte)
zābakus Zvirgzdine. smird kâ mūžīga ("?") elle Siuxt. jis bija tīri m. (echt) zemnieks Kaltenbr. tad mūžīgi gāja pieguļā Siuxt. tas mūžīgi (= mûžam) nevar labi izskatīties AP.
3): mūžīgi (sehr)
liels, slims, patikt Sonnaxt. mūžīgi nejauks Seyershof. mūžīgi sadilis Kaltenbr.
Avots: EH I, 839