Paplašinātā meklēšana

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.

Avots: ME I, 103, 104

atsmaĩdît intr., entgegenlächeln: viņs pretim atsmaida MWM. VI, 332.

Avots: ME I, 194

[ìemaidît Lautb., eintreiben, einstecken (Pfähle, Stangen): apiņu ķartis.]

Avots: ME II, 42

ìesmaidît, hineinlächeln: gan viņa tev lēniņām iesmaidīs sirdī MWM. VII, 100. Refl. - tiês, anfangen zu lächnln: saimniece iesmaidījās Zeif. III, 3, 38.

Avots: ME II, 67

[izsmaidîtiês, zur Genüge lächeln.]

Avots: ME I, 800

maĩdît: ik˙katram jamaida savs ceļa gabals AP.

Avots: EH I, 777

maĩdît, [maîdît Lis., Kr.], -u, -ĩju, freqn. zu miet, Pfähle, Stangen einstecken; bestecken, bepfählen L., Biel., U., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 548

nùomaidît, tr., bestecken, bepfählen, mit Maien schmücken: celiņš uz klēti nuomaidīts eglītēm Austr.

Avots: ME II, 815

[nùosmaidît, eine Weife lächeln: nuosmaidīja vien, bēt ne˙kā neteica.]

Avots: ME II, 854

[pãrmaidît "(herausnehmen und) anderswo einstecken": p. meijas N.- Peb.]

Avots: ME III, 165

pasmaidît, ‡ Refl. -tiês, ein wenig lächeln: parāda ... laipnīgu vaigu, itin kâ pasmaidīdamās Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 48.

Avots: EH XIII, 174

pasmaidît, intr., ein wenig lächeln: kad saulīti ieraudzīja, tad priecīgi pasmaidīja BW. 30967. viņš pa paradumam tik pasmaidīja savu mīļuo smaidu A. XVIII, 30. viņa niķīgi pasmaidīja R. Sk. II, 135.

Avots: ME III, 103

samaidît, (viele Pfähle, Stangen) einstecken: s. zirņiem maikstes Bauske.

Avots: ME II, 679

‡ sasmaidît, eine Perfektivform zu smaidît, lächeln: kungs ... sasmaidīja vēl vēlīgāk Daugava 1933. S. 579.

Avots: EH XVI, 448

sasmaidîtiês, einander zulächeln.

Avots: ME III, 738

smaidît,

1): mit aĩ - auch Allasch, AP., Kegeln, Kolberg, Lemb., Lems., Lindenhof, Morizberg, Popen, Salisb., mit aî - auch Fehteln, Taurkaln, mit ai ² - auch Dobl., Pilten. Refl. -tiês: tē̦vs ... smaiduoties (lächelnd?)
teica Dünsb. Od. 73; schmeicheln (glaimuot) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "scherzen").

Avots: EH II, 531

smaidît,

1) (mit aĩ) Sessau, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Wohlfahrt, PS., C., (mit aî ) Kl., Lis., Ermes, Golg., Schwanb., Selsau, Gr.-Buschhof, (mit aî ² ) Selg., Grünh., Dunika, Kurs., Behnen, Salis, Ruj., Dond., Deg., Iw., Bl., lächeln:
rūgti (Mērn. 1. 12), laipni (LP. I, 175), jautri (R. Sk. II, 172) smaidīt. lūpas taisījas smaidīt Mērn. 1. 62. meiča smaidīja pretim LP. IV, 211. skuķe smaida puisē̦nam Rainis Götes dzeja 33. (figürlich) saule smaida Aus. I, 3. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 22;

2) verlachen machen, zum Gegenstand des Spottes machen:
puisis . . . vīla zeltenītes; smaida (Var.: pieviļ, vīla) vienu, smaida uotru, smaida (Var.: smīdē, smīdin) savu augumiņu BW. 11716 var.;

3) smaĩdît Karls., Lemsal n. U., schmeicheln; hierher wohl auch:
tuo ar dāvanāms pārrunāt jeb smaidīt (schmeichelnd beeinflussen?) Manz. Post. I, 22;

4) "Kurtzweil treiben"
Manz. Lettus. Refl. -tiês "?" : liek tam (= suņam) gaidīt un vēl lēkt un smaidīties (sich anschmeicheln?) Manz. Post. I, 297. Subst. smaidîtãjs, der Lächelnde, Schmeichelnde: turies vien... pretī smaidītājiem, dvēs[e]ļu maitātājiem! Dziesm. grām. 337. . Wohl auch in der Bed. 3 zu smiêt; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 u. a.

Avots: ME III, 949

uzsmaidît, auflächeln, zulächeln: dē̦ls brīžiem jau uzsmaida Kundz. Kronv. 234. lūpiņas uzsmaidīja Jauna Raža IV, 31. viņi uzsmaidīja viens uotram Vēr. II, 706. (fig.) kur jums katram laime uzsmaida (günstig ist) LP. V, 244.

Avots: ME IV, 380

blāstîtiês -uos, -ījuos, freqn. zu blāzt, schimmern, schimmernd spielen: ap ruožu lūpām, kas velti cenšas smaidīt blāstījās žē̦labas Kaln. Uo. 72.

Avots: ME I, 311, 312

maida, maide Dalbingen n. U., eine lange Stange: kâ apinītim neluožņāt? tam maidas pietrūka Wensk. apiņu maidītes BW. 33597, 5. [maĩde Bauske, eine kleine, glatte Stange zum Stützen der Erbsenpflanzen u. a. - Nach Bielenstein Holzb. 678 maide - die Angelrute.] Zu maidît.

Avots: ME II, 548

[miẽsluot Tr. (Mar.

1) "?": ar labiem draugiem allaž miesaluot un smaidīties Manz. Post. II, 18.] Refl. - tiês,

1) spielem
(bibl.): [ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās augšam miesuoties Glück II Mos. 32, 6. ar labu draugu miesuodamies līksms būt Manz. Post. III, 175];

2) buhlen
Elv.; sich fleischlich vermischen Dr.: [miesa cilvē̦ku spiež miesluoties Zaravič;

3) "sich schmackhaften Speisen laben"].

Avots: ME II, 655

nerãtnis, nerãtnē̦ns [Bauske, Bers.], nerãtniẽks der Ungezogene, Unartige: tu mīļi smaidīt par šituo nerātneņu Sudr. E. ai dieviņ, kuo darīšu? nerātnītis mani rāja BW. 21650.

Avots: ME II, 729

pusreibâ, im halben Schwindel, Dusel: tēvs pusreibā nemitējās smaidīt Duomas III, 529.

Avots: ME III, 433

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

viêbt Bers., C., Kalzenau, Kl., Kr. u, a., viebt U., Spr., -bju, -bu, (das Gesicht) verziehen (unbek. in Stenden): Plencis vieba pusizmisušu ģīmi Laiviņš. Refl. -tiês,

1) sich drehen, verdrehen, das Gesicht verstellen
U., Grimassen schneiden (mit iê ) Modohn, Nötk., Stockm.: lūpas.. viebās smaiduos Bračs Aukstā ē̦nā 100. tavām lūpām nebūs viebties Rainis Tie, kas neaizmirst 90. vaigs, kas... grumbām viebsies Aps. VI, 37. Emma... viebjas un savādi smīn Vēr. I, 1158. it kâ viebtuos, it kâ smaidītu Turg. Muižn. per. 85. kuo tu viebies? sagt man zu einem Pferde, das beissen will Saikava;

2) sich ein Ansehn geben, sich verkleiden
Ruj. n. U. Nebst vaibît, vaibsts zu li. vỹburioti "wedeln", lat. vibrāre "in schwingende Bewegung setzen", norw. veipa "eine Peitsche schwingen", ahd. wipf "rasche Bewegung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24I, Persson Beitr. 235 f.

Avots: ME IV, 652