maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.],
maigla Poruk, auch
maîglis [Kr.], Preekuln,
1) eine Holzgabel [maîgles Lis.]:
maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft.
maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681],
čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb.
kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220.
zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803.
pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;
2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze Konv. 647;
3) der Stab [maîglis Wolmarshof],
die Spricke [Apšciems];
maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof:
bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;
4) die Krebsschere: te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;
5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange: bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62.
turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604.
[maigles"spiestavas" Wessen;
"zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.;
"spīles" Zaļmuiža.]
Zu miêgt "drücken".Avots: ME II,
548,
549