Paplašinātā meklēšana

meîča: mit eĩ auch Zabeln; in der Bed. "Schwein" auch Gudenieki (mit ei ), Frauenb., Iw. (mit eĩ ).

Avots: EH I, 796

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča ² Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591

‡ gũžīgs Jürg., Trik. "drukns": g. cilvē̦ks, zirgs; breithüftig Bers.; N.Peb.: gũžīga meiča.

Avots: EH I, 423

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

‡ kādības (?) "?": ejat, meičas, kādībās (Var.: kādīļās)! Tdz. 36256 var.

Avots: EH I, 598

I kairs ,*

1) leidenschaftlich, gierig:
ar˙vienu kairāk, immer leidenschaftlicher;

2) reizend:
mieg pirmā miegā meiča kairi skaista Plūd. zē̦ns dzēra vēl skūpstus nuo kairās meitenes Stari I, 145. pilnīgi nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89.

Avots: ME II, 134

lĩdzîgums: straume, meičas l. (Ebenbild?) Ausekļa raksti (1888) I, 97.

Avots: EH I, 747

[nùovelêt,

1) (n. drēbes), eine Perfektivform
zu velêt (drēbes): šuo biezuo aude̦klu vajag krietni nuovelēt Widdrisch, Jürg.; "mit der Kleide Beiche verrichten" (sic!) L.;

2) eine Zeitlang
velêt: meičas nuovelēja visu dienu;

3) durchprügeln:
es tevi krietni nuovelēšu, lai mugura paliek zila Infl., Jürg., Lennew., N.-Peb., Gramsden, C.;

4) "nuodauzīt": n. sakņu duobes Mar. u. a. kre̦klam visas puogas nuove̦lē̦tas (= velējuot nuodauzītas) Salis, Ermes;

5) erschlagen:
n. žurku Pampeln. Refl. -tiês, bis zur Ermüdung velêt: viņa visu dienu nuovelējusies Salis.]

Avots: ME II, 884, 885

I uõča Dunika, Stenden, ùoča, uoča Lennew., N.-Bartau, uôčiņa ² Strasden, uoče Biel. n. U., Janš. Bandavā II, 83, = uotaļa, Name einer Kuh, die am Dienstag gefallen ist: tēva pieča, mātes uoča BW. 28920, Zum Suffix vgl. guoča, pieča, meiča, Grieča (= Grieta), wo das -ča vielleicht aus nd. Formen wie Otsche "Ottilie" (bei Frischbier II, 114) entnommen ist.

Avots: ME IV, 412

pãršļaukt,

[1) oberflächlich glätten, fegen, herüberfahren:
meičas nepaspēja istabu krietni izslaucīt, tikai tâ pāršļauca. upē le̦dus izburbējis, bet tuomē̦r pāršļaucu (uzmanīgi un lē̦nām ejuot vai braucuot) Jürg. p. grīdu Zvirgzdine. pāršļaukt ar ruoku pār seju C.;

2) durchhauen, durchschneiden:
p. kuoku Warkh., Warkl., Zögenhof;

3) oberflächlich abspülen.
Refl. -tiês, mühsam, die Füsse schleppend hinübersteigen, sich über etwas schleppen: ar muokām izdevās pāršļaukties pār šauruo uu glumuo laipu Jürg.] uz vienas kājas pāršļaukties uz divām kārtīm Por.

Avots: ME III, 181

pašmukstinât, pašmukšķinât, pašmukšinât, pašmūkšķinât tr., Intr., ein wenig schmatzen: meiča pašmūkšķināja lūpas Purap., JK. VI, 26; [pašmukstinât A.-Schwanb., ein wenig essen, naschen: pašmukstini pa drusciņai me̦du!]

Avots: ME III, 116

pil˜nkrūtaîns, vollbrüstig: pilnkrūtaina meiča Veselis Saules kapsē̦ta 44.

Avots: ME III, 215

pupîgs, volle Brüste od. ein grosses Euter habend Salisb.: pupīga meiča; pupīga guovs.

Avots: ME III, 414

sašķiebt Wid., Alschw., tr., stark seitwärts neigen, schief machen, krümmen: vēja sašķiebtais žuogs Vēr. II, 1167. uz saškiebta krusta nuosēdies 24. lūpas saškiebis LP. VII, 328. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen: laivas priekšgals nuo meičas svara sašķiebās D. 118, 17. gar sašķiebušuos... vītuolu rindu Vēr. II, 1242.

Avots: ME III, 756

šļakata Bers., Bershof, C., Ermes, Fest., Golg., Lennew., Lub., Lubn., Mar., Nötk., Siuxt, Smilt., Schwanb., šlakata, šļakate Saikava, der Tropfen, der Spritzer, der Strahl (einer Flüssigkeit): ūdens šļakatas, kas atsitas Bers. u. a. ūdens šļakatas nuošļakatājās pa gaisu Kleinb. st. 10 (ähnlich MWM. v. J. 1896, S. 919). nuo visas šalts mani ķēra tik neliela šļakata Fest. baltas putas pār galvu man šlakatas šļāc Sudr. E. (meiča) krita... baseinā, un šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīrumu ļaudis, kamē̦r līķis mājās, nedrīkst velēties, juo šļakatas krītuot līķim ģīmī BW. III, 3, 862. zapts nuogāja (izlija nuo trauka) šļakatēm Saikava.

Avots: ME IV, 61

smaidît,

1) (mit aĩ) Sessau, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Wohlfahrt, PS., C., (mit aî ) Kl., Lis., Ermes, Golg., Schwanb., Selsau, Gr.-Buschhof, (mit aî ² ) Selg., Grünh., Dunika, Kurs., Behnen, Salis, Ruj., Dond., Deg., Iw., Bl., lächeln:
rūgti (Mērn. 1. 12), laipni (LP. I, 175), jautri (R. Sk. II, 172) smaidīt. lūpas taisījas smaidīt Mērn. 1. 62. meiča smaidīja pretim LP. IV, 211. skuķe smaida puisē̦nam Rainis Götes dzeja 33. (figürlich) saule smaida Aus. I, 3. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 22;

2) verlachen machen, zum Gegenstand des Spottes machen:
puisis . . . vīla zeltenītes; smaida (Var.: pieviļ, vīla) vienu, smaida uotru, smaida (Var.: smīdē, smīdin) savu augumiņu BW. 11716 var.;

3) smaĩdît Karls., Lemsal n. U., schmeicheln; hierher wohl auch:
tuo ar dāvanāms pārrunāt jeb smaidīt (schmeichelnd beeinflussen?) Manz. Post. I, 22;

4) "Kurtzweil treiben"
Manz. Lettus. Refl. -tiês "?" : liek tam (= suņam) gaidīt un vēl lēkt un smaidīties (sich anschmeicheln?) Manz. Post. I, 297. Subst. smaidîtãjs, der Lächelnde, Schmeichelnde: turies vien... pretī smaidītājiem, dvēs[e]ļu maitātājiem! Dziesm. grām. 337. . Wohl auch in der Bed. 3 zu smiêt; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 u. a.

Avots: ME III, 949

spraũns Līn., Dunika, Wain., spràuns ² Mar., Lettin, gut entwickelt, gesund Dunika, Wain., Lettin, munter, frisch Nigr. (mit aû ² ), Dunika, Wain., Mar., Lettin; gewandt Dunika, Nerft, Lubn., Kroppenhof, Golg., Aahof, Mar., Kortenhof; wohlhabend Mar.; hochmütig Autzenbach: sprauns puika Mar. n. RKr. XV, 137, Nigr. sprauns cilvē̦ks Dunika. sprauni (gesund, munter) jē̦ri Wain. sprauns sivē̦ns Dunika. guove šuorīt jau itin sprauna Nigr. nu jau viņš labi sprauns, (nach der Krankheit) gut erholt Wain. viņa... pūlējās.., turēties spirgta un sprauna Janš. Dzimtene V, 429. ta tad sprauna saimniece! pate vien puišus, meitas izrē̦da, saimniekam ni bē̦das Lubn. n. Etn. I, 59. Ieva e̦suot pagasta spraunākā meita Jauns. M. dz. 102. sprauna tautas meiča - ne vārdiņa nerunā, iet galviņu izcē̦luse VL. aus Autzenbach. - Subst. spraunums, die Munter-kelt, Frische, Gewandtheit; hochmütiges Aussehen: vairāk spraunuma un dęnktuma Janš. Dzimtene IV, 98. pat plānais de̦guns dabūja tâ kâ vairāk spraunuma Niedra. Nebst resp. durch li. spraunas "hurtig" (bei Geitler Lit. Stud. 111) od. spriaũnas "stattlich, keck, äusserlich sehr auf sich haltend" aus poln. sprawny "geschickt, gewandt".

Avots: ME III, 1012

springt,

2): meičas springa uzmanībā Sārts Str. 21.

Avots: EH II, 560

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 ₁ . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 ₂ . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291

uzstât (aksl. vъstati "surgere"),

1) beharrlich (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) eindringen auf
L., U., Spr., einem zu Leibe gehen, über den Hals kommen LKVv.: u. kam stingri, es viņam uzstāju, lai viņš runā Mērn. l. 158 (ähnlich 21; 311; LP. VI, 978; Janš. Mežv. ļ. I, 236). Ce̦ruone uzstāja Saulzībai mīļi A. XXI, 596. uzstāju uz... sievas vešanu... pruojām Janš. Mežv. ļ. I, 338. sulainis... zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. uzstāj... meičai: tā būšuot nuozagusi V, 462. "vai tu raudi pēc laupītāja, vai pēc manis?" brālis uzstāj IV, 51. "kauč vienu tasīti!" Jūlijs uzstāja Cālītis Dzīvība 48. nu tik uzstāj, vai jē̦rē̦nam galva pieaugšuot MWM. X, 248;

2) "?": paisums man neuzstās Br. 380. Refl. tiês,

1) = uzstât 1: viņš man uzstājās, lai atduodu tam parādu. es neuzstājuos Apskats v. J. 1903, S. 464. uzstāties uz sava Vīt.;

2) auftreten:
u. pašapzinīgi. Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu Mērn. l, 44. pret... skuoluotājiem un... biedriem pa˙visam citādi uzstāties A. v. J. 1904, S. 104. u. par radikālās partijas vaduoni Konv. ² 385. u. ar runu Vīt.

Avots: ME IV, 384

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs ² Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565

viteruôt (unter viterêt I),

3): meiča ... lēca pa akmeņiem, viteruodama kâ tauriņš Jauns. Raksti V, 269.

Avots: EH II, 791