atmircināt‡ atmircinât (li. atmirkinti), aufweichen (tr.): dambji ... tapa ... ievainuoti un atmircināti Pet. Av. II, 50. a. maizes garuozu Bērzgale.Avots: EH I, 156
izmircināt‡ izmircinât, ausweichen (tr.): lietus ... izmircina arī sē̦tsvidu Dünsb. Bērnu draugs I, 14.Avots: EH I, 466
mircināt‡ mircinât, fact. zu mìrkt, weichen (tr.) Gramsden: neduod, dieviņ, lietam līt, mircināt sērdieniņ[u] BW. 4135. dienu saule svilintāja, naktī rasa mircināja Tdz. 49910.Avots: EH I, 816
samircināt‡ samircinât, nass machen, durchnässen: kamē̦r rudeņa slapjums vēl nav zemi samircinājis Pēt. Av. III, 179. savas ... miesas negribu s. ar tādu nejauku strutu smaku Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 50.Avots: EH XVI, 431
smircinātsmircinât N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, Bers. (mit ìr 2 ), Nigr. (mit ir̂ 2 ), fein regnen; zu smirkt.Avots: ME III, 965