nārit
nārit [wohl mit ī] (li. nórint "obgleich"), wenn doch: nemaisītuos tu nārit pa kājām, ja jau pats negribi darīt! Grob n. Etn. IV, 148; Rutzau, N.
Avots: ME II, 701
Avots: ME II, 701
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'nārit' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'nārit' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (1)
nārīt
‡ nārīt (li. nórint ),
1) gleichviel
(nãrît 2 ) NB.: n., liksim venteri te˙pat. es viņam nepaduošuos, n. kas (was auch immer kommen möge);
2) "tikkuo; kâ" (nãrît 2 ) NB.: n. nuogāju, tūlīt sākās;
3) kuo nârit 2 Dunika, = kaut kuo: viņa man k. n. teice, bet es nevarēju sadzirdēt. Vgl. nārit.
Avots: EH II, 8
1) gleichviel
(nãrît 2 ) NB.: n., liksim venteri te˙pat. es viņam nepaduošuos, n. kas (was auch immer kommen möge);
2) "tikkuo; kâ" (nãrît 2 ) NB.: n. nuogāju, tūlīt sākās;
3) kuo nârit 2 Dunika, = kaut kuo: viņa man k. n. teice, bet es nevarēju sadzirdēt. Vgl. nārit.
Avots: EH II, 8