savs (li.
sãvas, av.
hava-, gr.
ε'ός, alat.
sovos),1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw.
katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od.
katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63.
aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen) LP. III, 90.
ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. -
verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;
2) eigen: Sprw.
viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010.
(ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027.
- dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK.,
für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;
3) ein besonderer: līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296.
- tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl,
uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen,
das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;
4) ein gewisser; ungefāhr: savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947.
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41.
gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53.
kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23.
tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79.
zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387.
būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76.
gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130.
iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339.
liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49.
vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6.
vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.Avots: ME III,
792