migluôt,
miglât, -ãju, tr., und intr.,
1) nebeln: jau ielejā drē̦gni migluo Druva I, 1255.
[tā lāmiņa miglu vien migluoja BW. 34714 var.]
priekš acīm viss tik migluoja vien Birg. Vizb. 45.
asaru zvīņas viņas (acis) vairs nemigluoja Duomas II, 92;
[2) neblig scheinen, nebliges Licht verbreiten: (luktuŗi) migluoja ielās kâ nebeidzams miruoņu gājiens Ezeriņš Leijerkaste II, 93];
3) fein regnen: paš˙reiz kâ migluo vien Jerküll.
šķitu lietu nuolijušu, nule naca migluodams (Var.:
miglādams) BW. 15745, 7;
4) [mit den Augen blinzeln Domopol]:
brūtgāns tâ sadzēries, ka migluojis vien. - Subst.
migluõjums, der Nebel: plēš savus autus migluojums Brands 153;
migluôtãjs, wer Nebel erzeugt: migluotājs jūr,as ūdens Lautb.
Avots: ME II,
624