Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'neveselība' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'neveselība' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
neveselība
neveselĩba, das Unwohlsein, die Krankheit: ve̦cie ticēja, ka katrs nelaimes atgadījums, neveselība pie cil- vē̦ka vai luopa tikai nākuot nuo ļaunā nedarbiem LP. II, 162. [nuo ļaunām neveselībām nuomira Glück II Chron. 21, 19.]
Avots: ME II, 739
Avots: ME II, 739
Šķirkļa skaidrojumā (3)
atglēbties
atglêbtiês, atglābtiês, wieder zur Leibesfülle, zu Kräften kommen, sich erholen, genesen C.: nu jau viņš labi atglēbies nuo neveselības Serb.; viņš vēl nav atglābiers nuo ziemas pēriena Upītis Nemiers 43.
Avots: ME I, 159
Avots: ME I, 159
teikt
tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,
1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,
a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;
b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;
2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;
3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;
4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,
1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;
2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !
1) das Sagen, Erzählen, Berichten;
2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;
3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,
1) das (Aus)sagen;
2) das Sichrühmen;
tèikums,
1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;
2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;
3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,
1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;
2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.
Avots: ME IV, 156, 157
1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,
a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;
b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;
2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;
3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;
4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,
1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;
2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !
1) das Sagen, Erzählen, Berichten;
2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;
3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,
1) das (Aus)sagen;
2) das Sichrühmen;
tèikums,
1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;
2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;
3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,
1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;
2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.
Avots: ME IV, 156, 157
vezums
ve̦zums U., AP., Arrasch, Bers., C., Dunika, Erlaa, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Laitzen, Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt, Zvirgzdine, ve̦zms Manz. Lettus, U., Fockenhof, Frauenb., Grünh., Ligat, Orellen, Pankelhof, Salisb., Segewold, Siuxt, Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolm., vezmis Manz., Demin. ve̦zumtīns RKr. XX, 56, verächtl. vezmelis U., Segewold, Sehren, ve̦zmelis Stenden, Wandsen, vežmelis U., A.-Laitzen, Frauenb., Pankelhof, Siuxt, ve̦zumelis Memelshof, ve̦zumēlis Oknist, vežumelis Mahlup, das Fuder, die Fuhre, die Ladung auf der Fuhre U.: siena, salmu, labības, grants, žagaru, mē̦slu ve̦z(u)ms. ve̦zumu kraut LP. IV, 2. maza cinata gāž lielu siena ve̦zumu L. kraut ve̦zumā (Var.: vezmiņā) BW. 2261. neveselība uz viņu kâ vezmis uzkrauts gulēja Manz. Post. III, 171. dariet pilnus ve̦zumiņus! BW. 16283, 2. tavu smagu ve̦zumiņu! 2460 var. kuo tu vedi ve̦zumā? 32902. nauda ve̦zumā 23759. ve̦zma vadītājs Kaudz. M. 12. labs vežmelis ... atlicies LP. VII, 262. vairāk par vežmeli .. . siena Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 316. tuo meitu būs sviest ve̦zumā, dem Mädchen muss man einen Mann geben Harder n. U. Ob in ve̦zms zwischen z und m ein u geschwunden ist, kann nicht entschieden werden. Nebst vazât zu li. vėžti "fahren (tr.)", vėžė˜ "Wagengeleise", apr. wessis "Reitschlilten", aksl. vezǫ "veho", vozъ "Wagen", ai. váhati, av. vazniti "führt", gr. pamphyl. Ƒεχέτω "er soll bringen", ὄχος "Wagen , lat. vehere "fahren", air. Jén "Art Wagen", an. vega "bewegen", vagn "Wagen", ahd. waga "Bewegung", wreg "Weg", got. wēgs "Wogenschlag" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 249 f.
Avots: ME IV, 547
Avots: ME IV, 547