Paplašinātā meklēšana

‡ aniks Schwaneb., die Gans.

Avots: EH I, 70

bezniks, die Schwalbe Dond.

Avots: ME I, 285

‡ buõrniks Schlehk n. FBR. VII, 41, = buõdnieks.

Avots: EH I, 259

‡ ieknikstêtiês, = ìeknikšêtiês: ieknikstējās durvīs Brigadere Skarbos vējos 189.

Avots: EH I, 521

kaniks [kãnikas "ларь; шкафчик для посуды"], = tīne Pilkaln.

Avots: ME II, 154

kniks! Interj. zur Bezeichnung eines knackenden Lautes: cē̦rtu apsi kniks un knauks BW. piel. ² 30576. tiklīdz viņu kājiņa pieduŗas - kniks, putekļu stiebriņš pieliecās bitei pie galvas Vēr. II, 411.

Avots: ME II, 246

knikstêt, s. knikšķêt.

Avots: ME II, 246

‡ knikstē̦tājs "Galan" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 630

knikstinâtiês, = knakstîties: tu puisīti, knēvelīti, kuo gar mani knikstinies (Var.: knakstinies) BW. 12975 var.

Avots: ME II, 246

knikstiņš,

[1) etwas Winziges
AP.;

2) knikstiņi Erlaa, = kumēdiņi]: sāk rādīt kādus knikstiņus Poruk IV, 160;

[3) knikstiņus spēlēt Schujen in die Höhe werfen und wieder auffangen;

4) knikstiņā "niekuotājs, kas ar niekiem grib gūt ievērību vai peļņü Bers.].

Avots: ME II, 246

kniksts "ein Spielzeug" Meselau.]

Avots: ME II, 246

‡ niks Borchow n. FBR. XIII, 24, = niķis.

Avots: EH II, 25

nuoniks, [nuõnika PS.], s. nuonieks.

Avots: ME II, 824

nurniks, s. ņurņiks.

Avots: ME II, 754

‡ uõrtniks Pussen n. FBR. XX, 19, = uotrinieks (1 od. 2?).

Avots: EH II, 743

‡ uôtniks ² Pussen n. FBR. XX, 7 "= uotrinieks" (1 od. 2?).

Avots: EH II, 744

‡ pìeknikstinâtiês, leise anklopfen (?): dzird, ka kaut kas pieknikstinās pie luoga Pas. IX, 36.

Avots: EH II, 255

saîniks ² : auch Popen n. FBR. XVI, 121, Pussen n. FBR. XX, 13.

Avots: EH II, 413

saîniks ^2, fem, sainc Dond., der Wirt, die Wirtin.

Avots: ME III, 636

an! an! ane! ani! aniņ! (in Kand. ãn! ãn! ãniņ!) so ruft man die Gänse; in Grosdohn lockt man auch die Schafe mit anes n. Etn. I, 137. ane (Ulpisch), ãne, Demin. āniņa Kand., anika Sels., Golg., aniks Schwanb., die Gans. [Aus estn. hani "Gans".]

Avots: ME I, 71

‡ besnik[a] Ugalen n. FBR. VII, 18, = niks">bezniks.

Avots: EH I, 213

ìedĩdît, eindressieren, eindrillen: uz blēņām iedīdīts Zeifert Chrest. III, 3, 22. labi edīdīti saimes ļaudis Purap. Kakt. 157. meitene pataisīja iedīdītu kniksi Stari I, 47. Refl. -tiês, sich einderssieren: viņš ar šām formām nevarēja aprast un viņās iedīdīties MWM. VIII, 614.

Avots: ME II, 9, 10

klibe (unter klibis): vai neapniks tāda k.? Janš. Līgava I, 480.

Avots: EH I, 616

knauks! knaukš! Interj., bezeichnung den Schall des Entzweigehens, Brechens: cē̦rtu apsi kniks un knauks BW. te vēzis - knauks! - pāršķēlis lūpu lempīšam Plūd. Llv. 212. aizsalst e̦ze̦rs: knaukš!

Avots: ME II, 243

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246

knīkstêt: "leise brummen" (von Menschen und Schweinen gesagt; mit ì ² ; praes. -u) Warkl.; murren, brummen (mit ĩ ) Autz; (knikstêt) "runāt bez vajadzības spiedzuošā balsī" Gaigalava.

Avots: EH I, 632

‡ kņikstins Oknist,

1) = niksti%C5%86%C5%A1">knikstiņš 1;

2) = niksti%C5%86%C5%A1">knikstiņš 2;

3) eine allzu verfeinerte Speise:
deve visādus kņikstinus ēst.

Avots: EH I, 636

II kũliens,

1) der Purzelbaum ; [von einem
kūlienis: kūlieņus mest Wessen] ;

2) der kleine Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gelegt wird
[Wessen], Onikst. Vgl. kùlis

I.

Avots: ME II, 335

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

‡ nikâtiês, -ājuos Warkl.,

1) = niķuôtiês: bē̦rns, zirgs nikājas;

2) "slimuot": guovis nikājas: būs kaids nuoredzējis. Vgl. ‡ niks.

Avots: EH II, 24

nikt,

1): vācu lielgabali nenikuši dragā purvu A. Grīns Dveseļu putenis II, 160;

2) (= nĩkt

1): praes. nìkstu ² (Warkl., Zvirgzdine) od. nikstu (Auleja), praet. niku; sāka mūsu dzīve n. Zvirgzdine. nikst i(r] nikst, dilst i[r] dilst, iļr] nuosprāgst (von einem kranken Tier)
Auleja;

3) "verstürzt sein"
Lng. ‡ Refl. -tiês, aufhören: vai tu niksies ("mitēsies, liksies mierā")! Grawendahl.

Avots: EH II, 25

nuonieks Neik., [nuõnika PS.], nuoniks, [ein verachteter Mensch Wid.]: esi tīri par nuoniku pasaulē PS.

Avots: ME II, 825

ņur̃ņiks [Kirchholm, Zarnikau], Aahof, Konv. ² 2320, 3667, 3701, ņurniks, nurniks RKr. IX, 94, ņurņags Adsel, Quarder (ammocoetes branchialis) Konv. ² 3701, RKr. IX, 94, Sandaal (ammodytes lanceolatus) RKr. VIII, 104.

Avots: ME II, 907

uzbrāzt, Refl. -tiês: Titaniks le̦dus kalnam uzbrāzies Fr. Adamovičs Rudens ziedi 94.

Avots: EH II, 719