nočaukstēt
nùočaũkstêt, intr.,
1) hinrascheln, hinrauschen:
kundzes drēbes nuočaukstēja pa koridōru Apsk.;
2) eine kurze Weile ordentlich rascheln, rauschen:
nuočaukst maiss Stari III, 222. tur dažs iebāza simtiņu ķešā, ka nuočaukstēja vien A. XX, 645.
Avots: ME II, 769
1) hinrascheln, hinrauschen:
kundzes drēbes nuočaukstēja pa koridōru Apsk.;
2) eine kurze Weile ordentlich rascheln, rauschen:
nuočaukst maiss Stari III, 222. tur dažs iebāza simtiņu ķešā, ka nuočaukstēja vien A. XX, 645.
Avots: ME II, 769