noķemmēt
nùoķem̃mêt, tr.,
1) abkämmen:
nuoķemmēju sev galviņu BW. 14088, 2;
2) aufessen:
šie nuoķemmē visu MWM. X, 592. [zirgi visas auzas smuki nuoķemmēja U. (unter ķemmēt).]
Avots: ME II, 805
1) abkämmen:
nuoķemmēju sev galviņu BW. 14088, 2;
2) aufessen:
šie nuoķemmē visu MWM. X, 592. [zirgi visas auzas smuki nuoķemmēja U. (unter ķemmēt).]
Avots: ME II, 805