nobaidīt
nùobaĩdît [li. nubaidyti], nùobaĩdêt, auch nùobaĩdinât Spr., tr.,
1) ver -, wegscheuchen:
nuobaidi ļaunuo garu pruojām! Tr. IV, 67. es nuobaidīšu vāverīti nuo kuokazemē;
2) sehr erschrecken, mit Furcht erfüllen:
lai sapuva apšu lapa. kam tā mani nuobaidīja! BW. 8588 (Var.: nuobaidēja Dobl.), 8364. Refl. - tiês, sehr erschrecken (intr.): visi nuobaidās LP. I, 164. kâ es nuobaidījuos! Kand.
Avots: ME II, 758
1) ver -, wegscheuchen:
nuobaidi ļaunuo garu pruojām! Tr. IV, 67. es nuobaidīšu vāverīti nuo kuokazemē;
2) sehr erschrecken, mit Furcht erfüllen:
lai sapuva apšu lapa. kam tā mani nuobaidīja! BW. 8588 (Var.: nuobaidēja Dobl.), 8364. Refl. - tiês, sehr erschrecken (intr.): visi nuobaidās LP. I, 164. kâ es nuobaidījuos! Kand.
Avots: ME II, 758