nobeigt
nùobèigt, tr.,
1) zu Ende bringen, beendigen:
darbu, dzīves gaitu, druvas gabaliņu. uzvilkdama es dziedāju nuobeigdama gavilēju BW. 320. pusis darbu nuobeidzis, rijā atgulies LP. VII, 603;
2) den Garaus machen, töten
vai manu bē̦rnu gribat nuobeigt? Aps. jāj pie sava ķēniņa raganu nuobeigt LP. V, 341. Refl. - tiês,
1) enden:
diena nuobeidzas LP. IV, 64. celiņš nuobeidzas pie mājiņas IV, 212;
2) verenden, sterben:
luopi kūtī e̦suot nuobeigušies LP. VI, 82. raganai jānuobeidzas muokās VII, 580. Subst. nùobèidzẽjs, wer endet, beendigt; nùobèigšana, das Beendigen; nùobèigšanâs, das Verenden nùbeìigums, das Ende, der Schluss.
Avots: ME II, 760
1) zu Ende bringen, beendigen:
darbu, dzīves gaitu, druvas gabaliņu. uzvilkdama es dziedāju nuobeigdama gavilēju BW. 320. pusis darbu nuobeidzis, rijā atgulies LP. VII, 603;
2) den Garaus machen, töten
vai manu bē̦rnu gribat nuobeigt? Aps. jāj pie sava ķēniņa raganu nuobeigt LP. V, 341. Refl. - tiês,
1) enden:
diena nuobeidzas LP. IV, 64. celiņš nuobeidzas pie mājiņas IV, 212;
2) verenden, sterben:
luopi kūtī e̦suot nuobeigušies LP. VI, 82. raganai jānuobeidzas muokās VII, 580. Subst. nùobèidzẽjs, wer endet, beendigt; nùobèigšana, das Beendigen; nùobèigšanâs, das Verenden nùbeìigums, das Ende, der Schluss.
Avots: ME II, 760