nogurt
nùogur̃t, intr.,
1) ermüden, ermatten:
kājas, ruokas nuogurst. tad visi spē̦ki nuogurst Seib. [kāpuosti stāv nuoguruši L., die Kohlpflanzen stehen wekl];
2) nachlassen, aufhören:
trums nuogurst kâ jūŗas viļņi Tr. IV, 188. vējš nuogurst Kand. nuoguris, müde, matt: atlaist nuogurušuos kaulus. [Bei Glück auch das Reflexiv: ... ka tie šuo bē̦du dē̦ļ nenuogurstas Makk. 6, 12.]
Avots: ME II, 789
1) ermüden, ermatten:
kājas, ruokas nuogurst. tad visi spē̦ki nuogurst Seib. [kāpuosti stāv nuoguruši L., die Kohlpflanzen stehen wekl];
2) nachlassen, aufhören:
trums nuogurst kâ jūŗas viļņi Tr. IV, 188. vējš nuogurst Kand. nuoguris, müde, matt: atlaist nuogurušuos kaulus. [Bei Glück auch das Reflexiv: ... ka tie šuo bē̦du dē̦ļ nenuogurstas Makk. 6, 12.]
Avots: ME II, 789