nopurināt
nùopurinât, tr.,
1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;
2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,
1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;
2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.
Avots: ME II, 834
1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;
2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,
1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;
2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.
Avots: ME II, 834