nùostruvêt Tirs. n. RKr. XVII, 70, [Sessw.],
nuostrūvêt, intr.,
1) sich beschmutzen, sich besudeln, sich mit Schleim od. etwas Dickflüssigem über-haupt bedecken Spr.
(nùostruvêt): luopu kuopēja nuostruvējusi Druw.
bē̦rni skraida ar nuostruvējušiem de̦guniem Druw.
riebīgi nuostruvējušas sienas MWM. X, 882.
[nuostruvēj(u)ši lindraciņi BW. 34638 var.]
tik˙pat nuostruvējušas ir rupjās pakulu biksas un kre̦kls Dok. A. A. VII, 767; aber mit langem
u (vielleicht Druckfehler?):
varēja parādīties savā... kalēja veidā, t. i. nuostrūvējušām ruokām Dok. A. Krišs Laksts 20 (zum
ūv neben
uv vgl. auch Le. Gr. § 63;
2) "nùopūžņuot": nabagam acis pa˙visam nuostruvējušas Golg.;
3) "piekust, nuoieties"(?) Erlaa].
Avots: ME II,
861