pārdzīvot
pãrdzîvuôt, pãrdzîvât, tr.,
1) überleben:
tuo viņš nepārdzīvuos Dr.;
2) erleben, erfahren:
viņš dzied par tuo, kuo viņš pats pārdzīvuojis Latv.;
3) verleben, vertun; verlieren:
mantu. ve̦d māsu pie tē̦va un stāsta, kâ guodu pārdzīvuojusi LP. IV, 52. [pārdzīvuojis tē̦va mantu, mājas Bauske;
4) sich durchschlagen:
es ir taî pārdzīvāšu Pas. I, 244.] Refl. -tiês,
1) sich überleben:
kārtība bija pārdzīvuojusies;
2) sich überarbeiten;
[3) sich durch tolles Leben abschwächen:
viņš tâ pārdzīvuojies, ka nevar kāju pavilkt Jürg.]. Subst. pãrdzîvuõjums, das Er-, Überlebte: viņa bija sarakstījusi "Zaudē̦tās tiesība" uz pārdzīvuojumu pamata Vēr. II, 1090; pãrdzîvuôšana, das Ūber-, Er-, Verleben; pãrdzîvuôtãjs, wer über-, er-, verlebt.
Avots: ME III, 154
1) überleben:
tuo viņš nepārdzīvuos Dr.;
2) erleben, erfahren:
viņš dzied par tuo, kuo viņš pats pārdzīvuojis Latv.;
3) verleben, vertun; verlieren:
mantu. ve̦d māsu pie tē̦va un stāsta, kâ guodu pārdzīvuojusi LP. IV, 52. [pārdzīvuojis tē̦va mantu, mājas Bauske;
4) sich durchschlagen:
es ir taî pārdzīvāšu Pas. I, 244.] Refl. -tiês,
1) sich überleben:
kārtība bija pārdzīvuojusies;
2) sich überarbeiten;
[3) sich durch tolles Leben abschwächen:
viņš tâ pārdzīvuojies, ka nevar kāju pavilkt Jürg.]. Subst. pãrdzîvuõjums, das Er-, Überlebte: viņa bija sarakstījusi "Zaudē̦tās tiesība" uz pārdzīvuojumu pamata Vēr. II, 1090; pãrdzîvuôšana, das Ūber-, Er-, Verleben; pãrdzîvuôtãjs, wer über-, er-, verlebt.
Avots: ME III, 154