pārmetu
pãrme̦tu, Adv., über die Massen, allzu Ruj. n. U.: viņš pie šī darba man dara pārme̦tu lielu kavēkli LA. Zu me̦ts.
Avots: ME III, 166
Avots: ME III, 166
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'pārmetu' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'pārmetu' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
pārmetumains
pašpārmetums
pašpãrme̦tums, der Selbstvorwurf: aizbēgt nuo niknajiem pašpārme̦tumiem A. XII, 888.
Avots: ME III, 116
Avots: ME III, 116
sirdspārmetumi
sir̂dspãrme̦tumi, Gewissensbisse: uznāca atkal žē̦lums un sirdspārme̦tumi par viņas citkārtējuo ļaunuo nuoduomu Janš. Dzimtene V, 440.
Avots: ME III, 845
Avots: ME III, 845
Šķirkļa skaidrojumā (1)
pārmest
pãrmest, tr.,
1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;
2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;
3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,
1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;
2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;
3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.
Avots: ME III, 166
1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;
2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;
3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,
1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;
2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;
3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.
Avots: ME III, 166