Paplašinātā meklēšana

I pīka, der Schlammpiezker U.; wohl zu r. пикать, čech. pikati "piepen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 70), denn dlese Fische können pteifende Töne von slch geben; vgl. auch pīkste.

Avots: ME III, 230

II pīka, ein weinerliches Kind Вольтер Грамм. родъ 74; wohl zu pīka I.

Avots: ME III, 230

Pīkals, eine heldnische Gottheit; der Böse Burtn. n. U.; vgl. li. Pykulas "Höllengott".

Avots: ME III, 230

‡ pīkana Saikava, ein ehemaliges Biergefäss (etwa ein Liter enthaltend). Vgl. pìkanna ² .

Avots: EH XIII, 240

‡ pìkane ² Saikava, = pìpene I: dze̦ltānā p., baltā p.

Avots: EH XIII, 240

pikanna ² Lis., = pīpkanna.

Avots: ME III, 230

appîktiês: in Dunika, Kal., OB. und Rutzau mit ĩ. In Bauske mit derselben Bed. auch die aktive Form: viņš appīka un aizgāja.

Avots: EH I, 105

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

I pĩcka Bauske, der Schlammpiezker U., Platonen, Bauske, Mar.; in Würzau: "ein neunaugenähnlicher Flsch"; zu pīka I (aus *pīce . pīka?).

Avots: ME III, 230

pijkanna (richtiger: pīkanna), eine hölzerne Kanne mit einem ausgehöhlten Ast an Stelle der Pfeife Tirs. n. RKr. XVII, 72: galds bij piekŗauts pilns ar ... alus pijkannām (kuoka spaņņiem ar cauru zaru) BW. IIī, 1, S. 46. Wohl aus pīpkanna.

Avots: ME III, 212

pīkāls, pĩkala Sassm., Stenden, = pīka I.

Avots: ME III, 230

I pĩkste Salis, Adiamünde, Zögenhof, L., U., auch pīksta, der Schlammpeizger (cobitis fossilis L.) Naturf. XXXVII, 50: luocījies kâ pīkste LP. VI, 1, 18. Zu pīkstēt, vgl. pīka I und slav. piskorь "Beissker": slav. piskati "pfeifen" und dazu Zubaty BB. XVII, 325; Zubatys Herleitung von le. pīkst- aus pīskt- ist wegen le. pīka nicht ratsam.

Avots: ME III, 230

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

sapīkt: auch (mit ĩ) Dunika. ‡ Refl. -tiês, = sapīkt: sasapīka tā Annīte Tdz. 59509.

Avots: EH XVI, 436

sapīkt Wessen, sapîkt, sapīkt Schlehk n. FBR. VII, 53, Ahswikken, Wain., Bahten, intr., erzürnt, boshaft werden U.: tē̦vs par tādu nekrietnību nejauki sapīkst LP. V, 359. par tuo ķēniņš sapīka Etn. II, 175. šis sapīcis Jānim krūtīs iekšā LP. VI, 467. šausmas nuo miruoniem bija bailes nuo sapīkušām dvēselēm Pūrs I, 97. = sapīkusi sirds, ein boshaftes, zorniges Herz U. - Subst. sapīkums, der Zorn: ar manāmu sapīkumu balsī A. Upītis J. I. 6.

Avots: ME II, 700

spaiglis, die Krebsgabel, ein an einem Ende gespaltener Stecken, um darin Krebse einzuklemmen L., U., Bielenstein Holzb. 681. WohL zu norw. speika "mit steifen (gespannten) Beinen gehn", spīka "widerspenstig sein", nhd. dial. spaichen "ausschreiten", s. Persson Beitr. 399 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658.

Avots: ME III, 981