Paplašinātā meklēšana

pũpêdis,

1): auch Prawingen, Schlampen, Trik., BW. 2834: vai, brālīti, tev nebija ciemā dailu ze̦ltainīšu? kam tu brauci pa nuovadu pēc pūpežu ve̦zumiņa? BW. 21382.

Avots: EH II, 342

pũpêdis Karls., Wolm., PS., Lin., Iw., pùpêdis ² Kl.,

1) auch pùpis ² Malta, der Stäubling, Bovist (lycoperdon
Tournef.) RKr. II, 73: mīksts kâ pūpēdis. iznīksti, izputi kâ ve̦cs pūpēdis! asins tecēšana nuorimst, kad uz brūci uzliek pūpēdi RKr. XII, 12;

2) Brandkorn
Neik. n. U., Mag. XX, 3, 215. Wohl zu pũpêt I.

Avots: ME III, 448

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

iztrupêt (li. ištrupė´ti), ausfaulen, verwittern, morsch werden: iztrupi kâ pūpēdis.

Avots: ME I, 820

[iztūkt, intr., aufschwellen: iztūcis kâ pūpēdis; iztūcis galvas lielumā Kl., Bauske.]

Avots: ME I, 821

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

pẽ̦rns, vorjährig, firn U.: Sprw pē̦rnais teļaš, šāgada kājas. iznīkst kâ pē̦rnais pūpēdis. vai tev sadzija pē̦rnais dūrums? BW. 33340. pē̦rnajām telītēm 28941, 2. Nebst li. pérnai "pẽ̦rn", mhd. verne "vorjährig", ahd. firni "alt" u. a. zu gr. πέρυσι, , ai parút, arm. heru, osset. farä "im vergangenen Jahre" u. a., s. Hübschmann Arm. Gramm. 467, Johansson BB. XVI, 151, W. Schulze KZ. XLII, 95 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 31

Avots: ME III, 209, 210

pupêdis Dond., = pūpēdis, Bovist.

Avots: ME III, 414

I pũpêt Zögenhof, pùpêt ² Kr., -ẽju, in die Luft verflattern St.: pūpēdis, dūmi pūpe.

Avots: ME III, 448

sarept: "einschrumpfen" Diet.; maciņu ve̦lkuot vaidziņš sarepis kâ ve̦cs pūpēdis BW. 1787, 4. ‡ Refl. -tiês Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bein"), = sarept.

Avots: EH XVI, 441

uzpùst (li. užpũsti "hinaufblasen"),

1) auf etw. (hin)aufwehen, -blasen, -hauchen:
nav ne vēja vēsmiņas, kas uzpūstu daudz maz spirgtuma Aps. IV, 6. vējš uzpūtis smiltis uz paluodzi;

2) aufblasen
L.; aufblähen: zeltis uzpūta uguni LP. V, 227. (kalējs) uogles ugunī uzpūš Jesaias 54, 6. uzpūsts ziepju burzguls. bada uzpūsts cilvē̦ks. uzpūstām miesām Poruk Dzīve un s. 65. šķīsta piena neduodat! tas uzpūta vēderiņu BW. 32803, 1 var. (fig.) Ančītes palikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.;

3) ein wenig blasen, wehen, hauchen:
mazākai vēsmiņai uzpūšūot Pūrs III, 121;

4) (auf einem Blasinstrument) aufspielen:
jandaliņu uzpūst LP. IV, 42. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Janš. Bandavā II, 46. Refl. -tiês,

1) sich aufblasen
U., sich aufblähen: vē̦de̦rs uzpūšas Pūrs III, 31. vārgulītim vēderiņš uzpūties Nigr. Sprw.: uzpūties kâ pūslis Birk. Sakāmv. 64. uzpūties kâ pūpēdis JK. II, 433. uzpūties kâ tītars 605;

2) pe̦lni uzpūtās ēdienam Jürg., die Asche wurde versehentlich auf die Speise geblasen;

3) hochmütig sein
U., hochmütig werden Spr.; zornig werden: viņš staigā uzpūties (zornig) Sessw.; uzpūties, stolz LKVv.

Avots: ME IV, 369, 370