Paplašinātā meklēšana

paaûdze: dzīvāja senejā laikā puišu p. ("?") Pas. V, 134; Nachwuchs, kommende Generation BielU.

Avots: EH II, 118

paaûdze, die Nachkommenschaft, Generation: viņa septiņas paaudzes e̦suot gulējusi LP. VII, 1072. vē̦lākās paaudzes nu vairs tuo nepazina RKr. VII, 8.

Avots: ME III, 4

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

kãrîgs, lüstern, begierig: kārīgi kārīgi tie vedējiņi BW. 19317. tautas jaunā paaudze karīgi skatās Stari II, 872.

Avots: ME II, 196

laĩkkavēklis, auch laika kavēklis, der Zeitvertreib: tāds laikkavēklis jauņas paaudzes audzinātājam pa˙visam nepieklājas Vēr. I, 1245.

Avots: ME II, 404

lùocĩjums,

1) Beugung, Biegung, Modulation:
ve̦cais dziedātājs turas pie saviem ve̦ciem luocījumiem; jaunā paaudze dzied pēc tagadējām meldijām Tēv.;

2) der Fall, Kasus (in der Deklination)
Neik.

Avots: ME II, 522

mañtuôt, tr.,

1) erwerben
U.: maize, kuo ar taisniem sviedriem mantuojis Neik.;

2) erben:
šuo namu viņš mantuoja nuo sava brāļa. Subst. mañtuõjums, das Erbe: līdzekļus..., kuŗus viena paaudze atstāja uotrai kâ dārgu, svē̦tu se̦ntē̦vu mantuojumu Etn. II, 140.

Avots: ME II, 562

paaugas: auch ein Singular (mit der Bed.: junge Bäumchen unter alten Bäumen): kuoku sugu ... jaunās paaugas (= paaudzes?) nesaudzīgā apgraušanā Latv. zeme, daba, tauta II, 234. bē̦rzu paauga "junge Birken" Schwitten, ein junger Birkenwald Heidenfeld, "gleich alte Birken" Lubn. paganīt paaugā (im Gebüsch) Sessw.

Avots: EH II, 118

pãrdzìmt, um-, wiedergeboren werden: mūsu paaudzei ir jāpārdzimst Stari I, 114.

Avots: ME III, 154

savaisluôtiês, sich durch Geburten reichlich vermehren Wid.: gada laikā savaisluojas tādā kārtā 6 - 8 paaudzes Konv. ² 912.

Avots: ME III, 779

I zelˆt (li. žélti "grünend wachsen"), zeļu, zêlu, grünen, frisch wachsen, gedeihen U.; emporkommen L.: kad baudīja kunga ruokas, nezeļ vairs augumiņš BW. V, S. 686, JV's 312821. nabags lē̦ti nezeļ, der Arme muss immer hinten anstehen L.- Subst. zelˆšana, das Grünen, Gedeihen; zê̦lums, das frische Grün, die jungen Triebe: jaunajā meža paaudzes spirgtajā zē̦lumā MWM. X, 451. izplūkāja sīkstuo zaļuo zē̦lumu Upītis Sieviete 220; das Eingegrastsein des Roggenfeldes Segew.; zêlẽjs, wer gedeiht: viņš vairs nebūs zēlējs, er kommt nicht wieder auf, ist hoffnungslos erkrankt U. Nebst zè̦lts, zaļš, zâle und (?) zils zu aksl. zelenъ "grün", zelije "Gemüse", ai. hári-ḥ "gelb", av. zaranya- "Gold", und (wenn mit g̑h-) gr. χόλος "Galle", lat. helus "Grünzeug", ahd. gelo "gelb" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 624 f. und Trautmann Wrtb. 364 f.

Avots: ME IV, 704

zinât,

2): zeme, nākuošās paaudzes luoluota un zināta Sieva 146. Refl. -tiês,

1): kâ izgāja, tâ nezinis vairs, kur katra ir Frauenb.;

3): šais lietās ... tas ... meisters zinās Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 156. zinies grūti pelnījuse! Sonnaxt. zinājuos: es nebūšu kalpa vīra līgaviņa Blieden. kad tu zinies, kas ar tevi ir Orellen. es ne˙kāda sliktama nezinuos Siuxt. vairs gan nezinuos, kur liku Erlaa;

5): lai zinās tik paši par sevi! A. Brigadere Dievs, daba, darbs 123. ne˙viens mūs nevadīs un nerādīs, te pašiem jāzinās un jāpruotas Ciema spīg. 37. Subst. zinâtājs,

3): tur dzīvā viena ve̦ca zinātāja Pas. XII, 469.

Avots: EH II, 807