uzstât (aksl.
vъstati "surgere"),1) beharrlich (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) eindringen auf L., U., Spr.,
einem zu Leibe gehen, über den Hals kommen LKVv.:
u. kam stingri, es viņam uzstāju, lai viņš runā Mērn. l. 158 (ähnlich 21; 311; LP. VI, 978; Janš. Mežv. ļ. I, 236).
Ce̦ruone uzstāja Saulzībai mīļi A. XXI, 596.
uzstāju uz... sievas vešanu... pruojām Janš. Mežv. ļ. I, 338.
sulainis... zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84.
uzstāj... meičai: tā būšuot nuozagusi V, 462.
"vai tu raudi pēc laupītāja, vai pēc manis?" brālis uzstāj IV, 51.
"kauč vienu tasīti!" Jūlijs uzstāja Cālītis Dzīvība 48.
nu tik uzstāj, vai jē̦rē̦nam galva pieaugšuot MWM. X, 248;
2) "?":
paisums man neuzstās Br. 380. Refl.
tiês,1) = uzstât 1:
viņš man uzstājās, lai atduodu tam parādu. es neuzstājuos Apskats v. J. 1903, S. 464.
uzstāties uz sava Vīt.;
2) auftreten: u. pašapzinīgi. Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu Mērn. l, 44.
pret... skuoluotājiem un... biedriem pa˙visam citādi uzstāties A. v. J. 1904, S. 104.
u. par radikālās partijas vaduoni Konv.
2 385.
u. ar runu Vīt.
Avots: ME IV,
384