laĩks (li.
laĩkas "Zeit"),1) die Zeit,a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien: ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103.
jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19.
kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od.
savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od.
raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od.
gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;b) mit vorangehendem Genitiv:
baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit: nāk meitām baiļu (Var.
bē̦du) laiks BW. 18771;
baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes;
bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,a) eine Gott geweihte Zeit: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv.
2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit; gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od.
klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od.
rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771;
luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152;
rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od.
ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9;
vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;c) mit abhängigem Infinitiv:
laiks gulēt iet jau pienācis;d) mit folgendem Temporalstz:
kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;e) als Subj.:
laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās Ltd. 1197.
vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622.
ve̦ci laiki - labi laiki;f) als Obj.,
laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od.
pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;g) im Dat.,
laikam,a) wahrscheinlich, wohl: tas jau laikam ar samazgām kristīts;b) gewöhnlich: runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental]
laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U.,
(siet) längst];h) Akk. [resp. Instrum.]
der Zeit: duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748.
saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617.
laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195.
tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694.
viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947.
ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963.
pašu laiku,a) soeben, gerade um diese Zeit: pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend: svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487.
tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3.
laiku als Adv.,
früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093.
kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok.,
laikā, zeitig, rechtzeitig, früh: rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492.
saule jau bruokasta laikā VI, 4.
tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434.
ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od.
šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od.
pašā laikā,a) zur rechten Zeit,b) passend, eben recht: laikā (Var.:
laiku [Wessen],
laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür
laikam: ce̦pure laikam];j) nach Präp.:
ar laiku, mit der Zeit: gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.:
neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M.
pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67;
pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK.
laiku pa laikam od.
pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885.
brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490;
[pa laikiem U.,
von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159.
savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA.
par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm.
pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.:
laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157.
bēdz pie laika siliņā 18857.
pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U.,
genau passend];2) die (grammatische) Zeit, das Tempus: pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;3) die Frist, der Termin: zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;[4) freie Zeit, Musse: man nav laika, ich habe keine Zeit];5) das Wetter [vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252;
skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;6) der Pl.
laiki,a) Zeiten,b) auch
laika dienas Kav.,
bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage: laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.:
laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531.
- Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].Avots: ME II,
405,
406,
407