mest (li.
mèsti, [slav.
mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich: akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.:
met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451.
uz kājām acis meta 1075.
spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233.
dažs uz mani acis meta 9448.
[acis pie zemes mest U.,
die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M.
[vainu mest uz citu U.,
die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig.,
hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388.
pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M.
[acīs mest U.,
vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od.
laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od.
laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung: [zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.:
putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.:
suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od.
bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11.
kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts:
šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28.
Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35.
brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019.
vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59.
kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od.
laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76.
strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm.,
nuo darba Etn. III, 124)
mieru Aps.
met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30.
sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910.
kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft.
kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein: izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46.
kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263.
met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32;
[krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf: tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken: met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen: mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap.
māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2.
kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013.
juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel).
lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372.
avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467.
zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242.
kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094.
salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od.
cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch
riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3.
kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85.
kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M.
knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl.
mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.:
muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30.
kad jel dievs siltumu (St.),
siltu laiku (U.)
me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.;
kaudzi mest, auch
kaudzē mest mit einem Obj. z. B.
sienu, salmus,a) einen Haufen werfen, machen: me̦tam siena kaudzi od.
me̦tam sienu kaudzē;b) übervoll werden: tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2.
liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.:
pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St.
acis mest od.
mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76.
kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157.
aude̦klu m. od.
mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325.
māte meta, māte auda 7324. Sprw.:
pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.;
sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen: jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben: Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl.
mestiês1) sich werfen, stürzen: tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52.
metuos pate kaņepēs BW. 14491.
spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47.
zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951.
suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489.
e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167.
meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725.
puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib.
viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St.
meties nu uz aci od.
gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh.
meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M.
nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik.
[zâle cauri me̦tas St.,
die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius.
starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757.
"lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm.
tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416.
[dzirkstele me̦tas U.,
der Funke fängt Feuer];2) sich niederlassen: [citur mesties U.,
sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U.,
sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484.
lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330.
kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen: viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.:
kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U.,
sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.;
tūkums me̦tas St.,
eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52)
kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76.
tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11.
kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt
mesties zu einem Hilfsverb
(tapt, werden) herab:
[par bezkauņu mesties St.,
ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U.,
gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik.
viņam me̦tas nelabi ap dūšu od.
ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.]
viņa me̦tas bāla LP. VII, 40.
kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180.
kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037.
viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.]
rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich:
meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.:
mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw.
šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen: rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598.
[pie citiem mesties, andern beistimmen L.].
meties biedru (Instr.)
ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.:
ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1.
nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U.,
sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen: kuoks, durvis, dēlis, [galds U.]
me̦tas;7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen: [še me̦tas St.,
hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4.
[te ritenis me̦tas U.,
hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M.
lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul.
uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6.
viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;8) scheffeln: rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128.
graudi bagātīgi me̦tas Konv.
1 245.
[Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]Avots: ME II,
603,
604,
605,
606