kad (li.
kadà, kàd),1) wann - in direkten und indirekten Fragesätzen:
kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;2) irgend wann, irgend einmal, ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;3) wenn doch, dass doch - in Wunschsätzen:
kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit
jele: kad jele viņš nāktu!4) als unterordnende Konjuktion -
a) temporal -
wenn, indem, als, nachdem: kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;
b) konditional -
wenn, falss: kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.:
ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;
c) konzessiv -
wenn auch: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;
d) kausal -
weil; da: vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;
e) konsekutiv
- so dass: kur tu augi, smuka meita, kad (Var.:
ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;
f) final -
damit, auf dass: ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;
g) deklarativ -
dass: tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421.
kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache
ka gebraucht;
5) meinetwegen, wenn, auch in elliptischen Sätzen:
lai viņš iet kad ratā Saul.
jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333.
lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934.
tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra.
lai meklē kad ar uguni Apsk.;
6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel:
nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst), nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;
[7) damals (von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus):
vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.
Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil" und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]Avots: ME II,
131