paslēpt
paslèpt, Refl. -tiês: kad nevar pasaslēpt Tdz. 53453. ‡ Subst. paslē̦pums,
1) das Versteckthaben
Wolm. u. a.;
2) "nuoslē̦pums" PlKur.
Avots: EH XIII, 174
1) das Versteckthaben
Wolm. u. a.;
2) "nuoslē̦pums" PlKur.
Avots: EH XIII, 174
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'paslēpt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'paslēpt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
paslēpt
paslèpt [li. paslė˜pti], paslept, tr., verbergen, verstecken: mantās. dē̦ls paslēpj vepri pe̦lūdē un aiziet pie drauga vaimanādams: "nuokavu cilvē̦ku, paslēpi mani!" LP. V, 357. Prātniekam bij jānuogriežas un savas acis jāpaslēpj Kaudz. Refl. -tiês, sich verbergen, sich verstecken: nuo dieva nepaslēpsies ne akmenī.
Avots: ME III, 102
Avots: ME III, 102
paslēptave
paslēptne
paslèptne Blaum., RA., gew. paslè̦ptuve, der Versteck, Schlupfwinkel: viens tuo visu savā paslē̦ptuvē nuoklausījies LP. VII, 1144; V, 29; 281. brūtgāns atstāj sāvu pāslē̦ptuvi BW. III, l, 13.
Avots: ME III, 102
Avots: ME III, 102
Šķirkļa skaidrojumā (6)
cērpa
II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],
1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;
2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;
3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];
4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];
5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].
Avots: ME I, 378
1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;
2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;
3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];
4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];
5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].
Avots: ME I, 378
krēsls
krẽ̦sls, dämmerig, schummerig, dunkel: priekšme̦ti tuop krē̦sli Spr., MWM. VI, 600. pa citām krē̦slākām vietām A. XXI, 21, Mar. n. RKr. XV, 121. krē̦slajā istabā BW. V, S. 225, Etn. I, 117. [nuo... krē̦slās paslēptuves Ezeriņš Leijerk. II, 225.]
Avots: ME II, 276
Avots: ME II, 276
pasērksnis
‡ pasērksnis, = pasek(s)nis 1 (?): stāviem krastiem, kuŗu malās atruodas daudz pasērkšņu, krauju un alu Janš. Nīca 8. var ... paslēpties tik˙pat labi kâ vēzis upes sērkšņuos un pasērkšņuos Mežv. ļ. II, 404. pakrastēs un pasērkš,nuos 389.
Avots: EH XIII, 171
Avots: EH XIII, 171
saglaust
saglaũst,
1): s. galvu ar līgaviņu, seinen Kopf anschmiegen an das Liebchen
BielU.; ‡
2) "sabāzt, paslēpt" Dunika: s. maizi krāsnī cepšanai. s. slēpjamās mantas pa pažuobelēm. Refl. -tiês; suns, sašļucis un saglaudies (mit angeschmiegten Ohren),
sāka lē̦ni lumzāt uz māju pusi Janš. Apsk. 1903, S. 176.
Avots: EH XVI, 408
1): s. galvu ar līgaviņu, seinen Kopf anschmiegen an das Liebchen
BielU.; ‡
2) "sabāzt, paslēpt" Dunika: s. maizi krāsnī cepšanai. s. slēpjamās mantas pa pažuobelēm. Refl. -tiês; suns, sašļucis un saglaudies (mit angeschmiegten Ohren),
sāka lē̦ni lumzāt uz māju pusi Janš. Apsk. 1903, S. 176.
Avots: EH XVI, 408
sazūmēt
sazũmêt, heimlich und unredlich zusammenschaffen: s. tik daudz mantas, ka nespēj vairs paslēpt Nigr., Frauenb.
Avots: ME III, 797
Avots: ME III, 797
zagt
zagt (li. žàgti "unrein machen", prs. žagiù ), zùogu, zagu, stehlen: Sprw. labāk lūgties nekâ zagt JK. II, 296. acīm zagt nav grē̦ks Br. s. v. p. 2. zuog vai acis nuo pieres ārā B. Vēstn. zuodz tu tavu zagšanu! Niedra Bār. 34. lai varē̦tu zagšus zagt BW. 13467. dienu zagt, ein Tagedieb sein, faulenzen: nezuodz dienu! RKr. VI, 137. tu niekuojies dienu zagdams Neik. 16. Refl. -tiês,
1) einander (etwas) stehlen:
zē̦ni sāk zagties Vīt.;
2) sich heimlich an etwas wagen, sich (irgendwohin) stehlen:
guovs zuogas uz labību (labībā) Golg., Vīt. u. a. raibaļ, kur tu zuodzies! Fockenhof. suns ieradis pa pē̦dām zagties pakaļ N.-Peb. cūkas zuogas kartupeļuos PS. bē̦rni zuogas pie ābuoliem PS. kaķis zuogas pie gaļas Jürg. - Subst. zagšana, das Stehlen: pasarg[i]... nuo zagšanas, me̦luošanas BW. 12613; zagšanâs, das Sichstehlen; zagums, das einmalige, be endete Stehlen, der Diebstahl; das Gestohlene: zaglīša zagumiņu BW. 29917. zaglis savu zagumu mēģināja paslēpt; zadzẽjs, wer stiehlt, der Dieb: mācīšuos zadzēju amata LP. V, 304. meitas... zadzējiņš BW. 7862. suseklīša zadzējam 18194, 2 var. mani zadzēji (die mich gestohlen hatten) Janš. Līgava II, 343. Auszugehen ist wohl von li. žagiù "mache unrein"; le. zùogu (aus *zongō) daher ursprünglich wohl "werde oder mache mich unrein"; so auch ostli. (bei Juškevič) įsižangù "ich verunreinige mich; ich stibitze"; zur Bed. vgl. auch le. apzagtiês. Auffällig ist, dass auch in li. vagiù "stehle" und apr. ranguns " "gestohlen" die Wurzel auf -g endet. Zugrunde liegt vielleicht ein *g̑hoghos "schmutzig", wozu ai. jaghana- "Hinterbacke" Schamgegend" und gr. χοχώνη "Stelle zwischen den Schenkeln bis hinten an den After" gehören können: der Bed. wegen ist ihre vielfach angenommene Zugehörigkeit zur Wurzel g̑hengh- "schreiten" (die im Cir. sonst gar nicht belegt ist!) nicht gerade wahrscheinlich.
Avots: ME IV, 680
1) einander (etwas) stehlen:
zē̦ni sāk zagties Vīt.;
2) sich heimlich an etwas wagen, sich (irgendwohin) stehlen:
guovs zuogas uz labību (labībā) Golg., Vīt. u. a. raibaļ, kur tu zuodzies! Fockenhof. suns ieradis pa pē̦dām zagties pakaļ N.-Peb. cūkas zuogas kartupeļuos PS. bē̦rni zuogas pie ābuoliem PS. kaķis zuogas pie gaļas Jürg. - Subst. zagšana, das Stehlen: pasarg[i]... nuo zagšanas, me̦luošanas BW. 12613; zagšanâs, das Sichstehlen; zagums, das einmalige, be endete Stehlen, der Diebstahl; das Gestohlene: zaglīša zagumiņu BW. 29917. zaglis savu zagumu mēģināja paslēpt; zadzẽjs, wer stiehlt, der Dieb: mācīšuos zadzēju amata LP. V, 304. meitas... zadzējiņš BW. 7862. suseklīša zadzējam 18194, 2 var. mani zadzēji (die mich gestohlen hatten) Janš. Līgava II, 343. Auszugehen ist wohl von li. žagiù "mache unrein"; le. zùogu (aus *zongō) daher ursprünglich wohl "werde oder mache mich unrein"; so auch ostli. (bei Juškevič) įsižangù "ich verunreinige mich; ich stibitze"; zur Bed. vgl. auch le. apzagtiês. Auffällig ist, dass auch in li. vagiù "stehle" und apr. ranguns " "gestohlen" die Wurzel auf -g endet. Zugrunde liegt vielleicht ein *g̑hoghos "schmutzig", wozu ai. jaghana- "Hinterbacke" Schamgegend" und gr. χοχώνη "Stelle zwischen den Schenkeln bis hinten an den After" gehören können: der Bed. wegen ist ihre vielfach angenommene Zugehörigkeit zur Wurzel g̑hengh- "schreiten" (die im Cir. sonst gar nicht belegt ist!) nicht gerade wahrscheinlich.
Avots: ME IV, 680