Paplašinātā meklēšana

patapt,

1): nepatapu atmukt nuo ve̦zuma, kad gāzās Frauenb. nepatapu tikt mājā Lubn. pie vīra, pie vīra, cik patapdama! Tdz. 46522; ‡

4) sich (unversehens) bilden (perfektiv):
kuģa grīdā patapis caurums Pas. X, 309. ‡ Refl. -tiês, = patapt 1: iekam Linkens patuopas kuo atbildēt Janš. Mežv. ļ. II, 208 (ähnlich Līgava II, 36).

Avots: EH XIII, 181

patapt [li. patàpti], intr.,

1) Zeit gewinnen, Musse haben, wozu kommen:
ja tu pate nepatapi, lai šūpuoja vēja māte! BW. 1705. dienu vest nepatapu, kungi dzina dze̦namuo 18411. saucat, vīri, kuŗš patapa! 30132, 3. [pa acu galiem dabūju drusku paredzēt, bet saieties nepatapu Janš. Dzimtene ² II, 185.] tik ķēniņš vēl patuop ielēkt kuģa laiviņā LP. IV, 111;

2) gelangen, kommen, geraten, können:
bet nu ieticis tādā muklājā, ka ne+kur patapt LP. IV, 233. izklīda ve̦lni, kur patapdami VII, 257. vaļā patapt, sich befreien, galā patapt, fertig werden: beidzuot patapis vaļā LP. VI, 446. viņa tuomē̦r patapa galā LA.;

3) das Part. patapdams wird zuweilen in der Bedeutung von
patapen gebraucht: rāmi, rāmi, patapdams nāk nuo jūŗas pē̦rkuoniņš BW. 33683, 7. dē̦lu māte patapdama sauca mani jaunaviņu 23471.

Avots: ME III, 119

patapa, [patapas (?) U.], die Musse L., [Manz.]: kādā patapā jūs apciemuošu Naud. dienu vest nav (= nav) patapas BW. 18411, 2. lai tas mira, kam bij vaļa! man nebija patapiņas 27359. tiem nebij vis patapas ēst Glück Markus 6, 31. [lē̦ni, lē̦ni, patapiņu vedu laisku druviņā Lubn. nav man patapas baznīcā iet Manz. Post. I, 66.] Zu patapt.

Avots: ME III, 118

patapi, patapen Lös., patapeni, patapiņ Laud., patapiņi, patāpu, Adv.,

1) langsam, sachte, saumselig
Lös. n. Etn. IV, 163: aust[i], gaismiņa, patapiņ (Var.: patapen, pataupiņ)! BW. 7648. lē̦ni, lē̦ni, patapeni manu pūru ritiniet! 16679, 3. lē̦ni, lē̦ni, patapiņu (Var.: patapiņi 22630) vedu laisku druviņā 22629. jūdz patapu kumeliņu! 26280. tik patapiņ adīdama, par nedēļu cimda nenuoadīsi Laud. iet tik patapiņ kâ pēc nāves;

2) patapi, etwas knapp, wenig
U.: [patapi runāt U., wenig od. sachte reden.] saimniece man tâ patapi maizes duod, die Wirtin gibt mir das Brot knapp Kronw. (wohl richtiger: gibt mir saumselig, ungern). Zu patapt.

Avots: ME III, 118, 119

patapinât, tr.,

1) leihen, ausleihen, vorschiessen:
viņa patapināja tiem pa niekam Vēr. I, 1367;

2) entleihen, entlehnen:
es patapināju nuo kaimiņa drusku siena. šis vārds nuo vācu valuodas patapināts. Refl. -tiês, für sich entleihen. Subst. patapinãjums, das Darlehen, die Anleihe, die Entlehnung, [Lehnwort]; patapinâšana, das Leihen, das Aus- und Entleihen, das Entlehnen; patapinâtãjs, wer aus-, entleiht, entlehnt. [Zunächst wohl in der Bed. 1 die Kausativform zu patapt 2.]

Avots: ME III, 119

II patikt (prs. -tìeku), intr.,

1) Zeit, Gelegenheit gewinnen, wozu kommen (= patapt">patapt 1): dienu vest nepatiku BW. 18411;

2) gelangen, kommen, geraten:
patikām ar lielām muokām kādu gabaliņu uz priekšu, vilcējiem patiek ruokas vaļām LP. IV, 16;

[3) loskommen:
bij patikuse nuo nelabā ruokām LP. I, 116;

4) zuteil werden:
vilkam labi vien patika, dem Wolf erging es recht schlecht Pas. I, 145. Refl. -tiês "sich zutragen, sich begeben" Für. I.]

Avots: ME III, 121, 122

uzplītiês, sich (mit Bitten und Drohungen Kurs.) aufdrängen Bers., Kalzenau (mit ì ² ), Laud., Meiran: sieva uzplijās vīram LP. VII, 513. nevar ne˙kur patapt, uzplijies kâ nelabais uz manis Laud. saimnieks uzplijās, lai nu duoduot apsuolītuo mantu LP. VI, 616. "pastāstāt...!"viņa uzplijās Vēr. I, 1427.

Avots: ME IV, 367