pieļaut
pìeļaũt,
1) zulassen, erlauben:
māte vien tā nepieļāva Vēr. I, 1456;
2) verzeihen:
pieļauniet jūs, māsiņas, netieš[i] man gadījās! BW. 6445, 9. Refl. -tiês, zugeben, nachgeben: kad tē̦vs ņēma tuo līdz, tad arī viņa pieļāvas D. Kleinb. J. 38, sirmgalvis beidzuot pieļāvās A. v. J. 1896, S. 356. kas tad lai pieļaujas, ja ne prātīgākais? Blaum.
Avots: ME III, 270
1) zulassen, erlauben:
māte vien tā nepieļāva Vēr. I, 1456;
2) verzeihen:
pieļauniet jūs, māsiņas, netieš[i] man gadījās! BW. 6445, 9. Refl. -tiês, zugeben, nachgeben: kad tē̦vs ņēma tuo līdz, tad arī viņa pieļāvas D. Kleinb. J. 38, sirmgalvis beidzuot pieļāvās A. v. J. 1896, S. 356. kas tad lai pieļaujas, ja ne prātīgākais? Blaum.
Avots: ME III, 270