Paplašinātā meklēšana

pìedzìt,

1): kārtis p. ar mietiem pie zemes Janš. Nīca 14;

2): p. malku Strasden;

4): "pieēdināt" Seyershof; anschwellen machen
Salis: desmens cūkām ir piedzĩts un sāp, kamȩ̄r piens izzūd;

5): linus zadzis un piedzīts Latv. Av. 1850, № 39; ‡

7) (wider seinen Willen) hervorrufen (entstehen machen):
iedams taidu lielu ceļu, jis piedzina sev kājās tulznu Pas. X, 511. Refl. -tiês,

1): tas nu gan ir piedzĩnies pilns: vȩ̄dȩrs kâ bumba! Seyershof. viņš kāzās piedzĩnās (= pieēdās) visādus labumus ebenda. kad luops priekš kaušanas dikti piedzȩnas, tad dȩsas tam grūti iztīrīt Iw.;

2): dienas darbuos piedzinušās, aizgājušas... pie miera Jauns. Augšz. 72. es jau ȩsmu piedzinies līdz nespȩ̄kam divdesmit gadus agrāk 157; ‡

4) in grosser Menge eindringen:
dūmi pa durvīm vien ustabā piedzȩnas AP.; ‡

5) (Teer) in grosser Menge für sich herstellen:
piedzinās dȩguta Kaltenbr.

Avots: EH II, 249

pìedzît, heilend anwachsen: pielicis (ikrus) pie kājas klāt, un ikri... piedzijuši Pas. 11, 221.

Avots: ME III, 248

pìedzìt,

1) zu-, hinzu-, herzutreiben:
luopus pie siles piedzīt. tas piedzina tuo telīti, kas palika pakaļā BW. 29406, 1;

2) anführen, herbeischaffen:
piedze̦n būvei materiālu Etn. III, 73;

3) beitreiben:
galvas naudu piedzīt Kaudz. M. 78. iebāž naudu kabatā, lai tuo tiesa nevarē̦tu piedzīt Konv. ² 557;

4) volltreiben, volljagen:
piedzīt pilnu miesu ar adatām LP. IV, 32; vollstopfen: p. maisu ar pe̦lavām Ar.;

5) spürend ermitteln:
p. zādzību, zagli Celm.;

6) treibend (über) anstrengen:
zirgus par daudz piedze̦nuot Apskats 1903, S. 531. Refl. -tiês,

1) sich vollstopfen:
"ta tad nu piedzinuos!" saka labi paēdis cilvē̦ks pats uz sevi Pūņi (bei Talsen);

2) sich (über) anstrengen:
ve̦cais tē̦vs tâ nepiedzītuos Apskats 1903, S. 511;

3) sich anstrengend (andere) einhoIen:
pļāvējs piedzinas citiem klāt C.

Avots: ME III, 248

I spiêdz(īt)e ² Karls., der Star (strazds), wohl zu spiegt I.

Avots: ME III, 1005

parãds, [parâds KL, parâds ² Lin.], parads,

1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;

2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;

3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]

Avots: ME III, 88, 89

stāvbāzām, stãvbâzu ² Ahs., Adv., überhäuft, brechend voll; piedzīt istabas stāvbāzām ar... istablietām Kaudz. Jaunie mērn. laiki Ill, 89. baznīca stāvbāzu pilna Ahs.

Avots: ME III, 1052