Paplašinātā meklēšana

pìeminêt, erwähnen; gedenken, sich erinnern: Sprw. te vilku piemin, te vilks klāt. ja tie manis neredzēja, pieminēt pieminēja BW. 17656, 4. pieminēju bāleliņu, ir tautās nuogājuse 17569, 2. sāk man ātri žagi raut, vai māmiņa pieminēja? 13254. gan tu mani pieminēsi! LP. VII, 500. vai dieviņu pieminēja par maizītes de̦vumiņu? BW. 1440, 3 var. es dieviņu pieminēju i[r] rītā, vakarā 33666. "uz kanceles pieminēt, dieva priekšā pieminēt " wird wohl auch für Fürbitte halten gebraucht U. lai dievs viņam tuo piemin, möge Gott ihn dafür strafen U.

Avots: ME III, 272, 273

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485

ìegriêzt, ‡

2) jem. etwas sehr Unangenehmes antun
Oknist u. a.: tis māk uotram tâ ie., ka gadiem ir kuo pieminēt. Refl. -tiês, ‡

4) sich
(dat.) einschneiden: neiegriezies pirkstā! Oknist u. a.

Avots: EH I, 514