Paplašinātā meklēšana

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

‡ II dalît "piespiest%20pie%20k%C4%81">līstuot piespiest pie kā" (?) Auleja: lietus dalija, dasita, - tān guļ mieži uz zemes.

Avots: EH I, 305

nùokustêt, ‡

2) sich wegbewegen:
ne˙viens nedrīkstē̦tu n. ne brītiņu, ne suoļa nuo piespiestā darba Kaudz. Jaunie mērn. 1. IV, 168.

Avots: EH II, 58

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251

I ritêt, -u od. -ẽju, -ẽju, intr., freqn., rollen, kreisen, auch fig.: riti, riti, ratiņ! R. Sk. II, 77. ratiņš nerit, spuolīte nete̦k Celm. saulīte rit tīri vai pa zemes virsu Alm. Kaislību varā 19. lē̦ni ritē ve̦cās asinis Rainis. vienkāršība, kas tērpjas nepiespiesti rituošuos vārduos Vēr. I, 1323. Zu rist II.

Avots: ME III, 533

sluņ̂ķis ² Karls.,

1) sluņķis Elv., U., Mag. XIII, 40, sluņ̂ķis Ronneb. n. RKr. XVI, 16, ein Lümmel, Schlingel;
sluņ̂ķis ² Dond., ein Faulenzer, Trodler; ein junger Mensch mit nachlässigem Betragen u. schlaffem Gang Rinseln, Gold. n. Etn. I, 138: guļ kâ sluņķis, ne˙maz nestrādā PS. nevīžuo kaulus piespiest, luokās kâ sluņķis;

2) "ein grosser Gegenstand, z. B. ein schweres Kind"
Grawendahl. Wohl aus li. sluñkius "Schleicher"; baltisch -d. Schlunk "Schlingel, Müssiggänger" dürfte aus dem Le. stammen.

Avots: ME III, 942

trelliņš "der Querstab im Geländer, im Gitter" Spr.; der (gedrechselte) Geländerpfeiler Wid. - Plur. trelliņi Mag. XIII, 2, 47, Celm., N.-Peb., (mit èl ² ) Bers., (mit el˜) PS., Wolm., treliņi Dunika, Nötk., Salis, treliņi U., das Gegitter, Geländer U.: tilts ar dimanta trelliņiem (treliņietn Dīcm. pas. v. I, 25) Pas. IV, 494 (aus Leegen), piespiests barjē̦ras trelliņiem A. Brigader Daugava I, 1200. pārgāzās par treliņiem pāri Dunika. Entlehnt nebst estn. treľľing "Gitter"; vgl. tral(l)iņi und (zum e) frz. treille "Rebengeländer".

Avots: ME IV, 230