pietvīkt
pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,
1) errötet;
2) sehr erhitzt und durstig
U.;
3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.
Avots: ME III, 307
1) errötet;
2) sehr erhitzt und durstig
U.;
3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.
Avots: ME III, 307