prasît (li.
prašýti "fordern, bitten", slav.
prositi "bitten"); -u (od.
-ĩju BW. 7088 var.),
-ĩju, tr., intr.,
1) fragen; (Pilskalne im Kr. Illuxt)
bitten (mit dem Dat. der Person): Sprw.
kuo nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram! prasi suņam de̦su! vai auns prasīs vēzim vilnas? nāve neprasa pēc gadiem, der Tod fragt nicht nach dem Alter. prasīts makā ne˙krit. paduomu, atbildi, gala vārdu prasīt. ceļu prasīt, sich nach dem Wege erkundigen. atļauju prasīt, um Erlaubnis bitten. uz manim (gew.:
man) māte prasa, vai ir laba sveša māte BW. 23171.
ja gribat, ņe̦mat mani, pēc pūriņa neprasiet! BW. piel.
2 4945, 2.
prasīt prasu kaimiņam, nesēj zirņu ceļmalā! BW. 29119, 1;
2) fordern: prasi nuo brāļa savu daļu, verlange vom Bruder dein Teil! U.
prasīt savu tiesu, sein Teil fordern: vē̦de̦rs prasa savu tiesu LP. IV, 6;
3) bitten, laden, einladen, auffordern: uz kāzām prasīt BW. V, S. 216.
mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti Jauns. Vārds v. J. 1913, S. 22. Refl.
-tiês,1) für sich bitten: vai ar naudu es nuopirku [mūžu], vai nuo dieva prasījuos BW. 9241;
2) verlangen (intr.):
viņš sajūt uz mēles kaut kuo, kas prasās uz āru Duomas IV, 365.
par gada laiku dē̦ls atkal prasījās iet pasaulē LP. VI, 391.
bē̦rns prasās Ar.,
das Kind will auf den Topf. bē̦rns prasās laukā, das Kind bittet um Erlaubnis, hinausgehen zu dürfen. lai prasuoties uz darvas katlu, er möge um Erlaubnis bitten, zum Teerkessel zu gehen LP. VII, 101. - Subst.
prasîšana, das Bitten, Fragen, Fordern; prasĩjums, das einmalige Bitten, Fragen, Fordern; die Frage, die Forderung: gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na prasījumiem un stāstījumiem Kaudz. M. 12.
apmierituzt mūsu prasījumus Latvju Tauta XI, 1, 5;
prasîtãjs (li.
prašýtojis), wer fragt, bittet, fordert, Anforderungen stellt. Nebst pirslis zu ai. praš̍ná-ḥ "Frage", pṛccháti "frägt", arm. harc̣, ahd. forsca "Frage", la. precārī "bitten", procus "Freier", g. fraíhnan "fragen", fragiƥ "πειράζετε" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 44.Avots: ME III,
377