Paplašinātā meklēšana

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

plaîst ^2, -stu, -su "aufschmelzen (intr.), (von gefrorenem Boden)" Bauske: vai zeme plaist vaļā? Mācītāja meita 54.

Avots: ME III, 316

saplaist, intr., zerspringen, rissig werden: dzelzs ruoka nuo tāda spiediena saplaisa drumslās LP, V, 321. le̦dus pa˙visam saplaisuot (von *saplaisît od. *saplaisēt?) Jaunais mežk. 301. zeme nuo karstuma saplaîsusi Arrasch, Bers., Marzen.

Avots: ME II, 701

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

‡ aputêtiês Rutzau, = plaisties%20ar%20ut%C4%ABm">aplaisties ar utīm, verlausen.

Avots: EH I, 124

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178

karaša [in Waidau angeblich auch mit ā zwischen r und š gesprochen], kàrša PS., [Wolm.], ein verächtl. Demin. karaška RKr. XVII, 138,

[1) Festbrot, Weissbrot];

2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]

Avots: ME II, 160

nùolaîstît [li. nuláistyti], tr., freqn. zu nùoliêt, wiederholt weg -, ab -, stark begiessen: viss bij nuolaistīts vienā ūdenī Dok. A. kas tās manas lievenītes ar sudrabu nuolaistīja (Var.: aplaistīja)? BW. 32612. Refl. - tiês, sich abschilpren.

Avots: ME II, 808

nùorumulêt, nùorumelêt, tr., mit Wasser begiessen Spr.: lauki ar ganiem nuorumulē̦ti Aps. vai gan lai šitāds vakars paliktu neaplaistīts un nenuorume̦lē̦ts? A. XII, 734.

Avots: ME II, 841

‡ nùošļenderêt,

1) eine gewisse zeit vertrödeln
Heidenfeld, Meselau;

2) (achtlos tragend) verspritzen
Meselau. Refl. -tiês,

1) (beim Tragen) verspritzt werden
Meselau;

2) "aplaistīties" Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

rim̃bulis: auch Orellen, (mit im ) Segew., (etwas Ringförmiges) AP., (der Kreis) Lemb., (eine ringförmige Zeichnung, meist mit breitem Rand) Jürg., Lemb., Lieven-Bersen, Schnehpeln: dūmi kūp rimbuļiem Smilt. kuo tu tādus rimbuļus savilcis uz papīra? Jürg. rim̃buļi uz sienas uzzīmē̦ti Riga. aplaist kādu rimbuli Lemb.; ein Holzreifen als Kinderspielzeug Lemb.

Avots: EH II, 371

rumelêt U., Ronneb. n. RKr. XVI, 40, rumulêt Saikava, Aahof, Wid., -ẽju, rumulât, -ãju Warkl., tr., rummeln, hänseln L., mit Wasser begiessen beim Kohlpflanzen od. wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird, wie Pflügen, das Vieh auf die Weide treiben usw. U.: tagad mēs tuo jaunuo arāju rumelēsim (rumulēsim A. XX, 508) Tirzm. 59. rīt izdzīs pirmuo reizi ganuos, tad ganu meitu rumulāsim Warkl. Refl. -tiês,

1) rumelêtiês Etn. II, 181, PS., rumulêtlês Friedrichswalde, rumalâtiês Planhof, einander mit Wasser begiessen, wenn zum erstenmal im Jahre eine Arbeit vorgenommen wird:
kad pavasarī kādu jaunu darbu dara, rumulējas Karls. zeltenes ar puišiem rumulejās, kad pirmrelz sāka luopus laukā dzīt Saul. Vēr. I, 1175. pirmuo reiz luopus ga-nuos dze̦nuot bij vispārīgi liela "ru-mulēšanās", aplaistīšanās ar ūdeni Etn. II, 98. šuovakar bija liela rumelēšanās jeb liešanās Janš.;

2) rumelêtiês, -ẽjuôs, sich im Kote wälzen (wie Schweine)
Wellig n. U.

Avots: ME III, 559

vire̦ns, = viriêns: aplaistīja . . . ar karstu vire̦nu Manz. Post. I, 19.

Avots: ME IV, 604

‡ ze̦mai Kaltenbr., Adv., = ze̦mu, niedrig: dzirnavas z. aplaistas Pas. XI, 57 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 804

II zute,

1) = zutis 1: kamburē zaļa zute, ar etiķi aplaistīti BW. 19345;

2) = zutis 2: naudas zute BW. 30907 var.

Avots: ME IV, 752