Paplašinātā meklēšana

puļ̃ķis,

1): puļķīšus drāza BW. 2534; 16823; ‡

2) ein aus Hede, Papier od. Lappen zusammengewickelter Klumpen zum Verstopfen eines Lochs
(mit uļˆ) Oknist, Sonnaxt: ve̦cajās dūmu istabās griestuos izgrūde puļķi (= ar spaļiem piebāztu maisu) Sonnaxt.

Avots: EH II, 324

puļ̃ķis Karls., AP., Bl., Līn., Iw., Salis, Dond., Selg., Kand., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Bauske, Arrasch, puļˆķis Serbigal, Kr., Kl., Jürg., Golg., Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, Nerft, C., PS., pul̃ka Ruj., C., Wolm., Widdrisch, Smilt., der Pflock, Stöpsel, der hölzeme Nagel, Deichsel nagel (pul̃ka Serbigal, Karls., Arrakst) U.: Sprw. muļķis kâ puļķis. suolītis ar šķībi liktām pulkām A. XXI, 440. taisījuši nuo zariem pulciņu LP. VII, 595. nabas pulka U., das die Pflugfemern auseinanderhaltende Querholz. miezeŗa pulka Smilt., die Stampfe des Mörsers. Nach Konv. ¹ 396 pulkas die Dollen im Boot. In Wain. und Rutzau n. A. XI, 83 pulķis - das eiserne od. hölzerne Stäbchen, womit der Flachswocken an die Spindel befestigt wird; in Lasd. puļķis - "ein Teil des Spinnrades". - Aus liv. pūlka resp. estn. pulk, s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 409

spuļˆķis: auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 563

spuļˆķis Warkl., Warkh., = puļķis: krūzi aizbāž ar spuļķi Wessen.

Avots: ME III, 1029

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23

àizpuļ̃ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

muļˆķis: dass m. ursprünglich ein Adjektiv war, ersieht man auch daraus, dass es mit tik "sö näher bestimmt werden kann, z. B., tu esi tik m. kâ puļķis Frauenb.; vgl. auch muļķā sieva Pas. XIl, 239, die dumme Frau und ähnliche Formen unter muļˆķisks.

Avots: EH I, 831

muļˆķis (li. mùlkis), fem. muļˆķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ zīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dze̦n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! - Dürfte zunächst auf einem Adjektiv * mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu "verdumme", apmùlke̦s "schlecht beanlagt" (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-ḥ s. aber Johansson IF. II, 39 ¹ und Lüders KZ. XLII, 194 ^1); vgl˙v auch Walde Wrbt. ² 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.]

Avots: ME II, 666

III pul̃ka Karls., in der Verbind. krūts pulka "сердечник"; am Spinnrad (vgl. krùts 5 und puļķis)?

Avots: ME III, 407

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567

zuzuļ̃ķis Katzd. "maza kuoka pīpīte, puļķis".

Avots: ME IV, 754