Paplašinātā meklēšana

pulkste̦ns (unter pùlkstenis),

1): auch AP., Seyershof (mit ulˆ ² ), Blieden; kâ pulkste̦nu (Var.: zvārguli) skandināja BW. 8620 var.;

2): auch (mit ulˆ ² ) AP., Ramkau.

Avots: EH II, 324

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

‡ cikât,

1) "langsam gehen"
Frauenb., trippeln PV.: bē̦rns jau it brangi pruot c.;

2) ticken
PV.: pulkstens cikā.

Avots: EH I, 269

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

nùosist,

1) tr., ab-, wegschlagen:
kur nu ar tādu šautru tādu ābuolu nuositīsi? sišu nuositu šim ce̦puri nuo galvas LP. VI, 1004. tev kājiņu nuositīs BW. 29156. (nuositamā kārte U., der Trumpf]. pulkstens nuosita vienpadsmit, die Uhr schlug 11 MWM. XI, I92;

2) schlagend reinigen:
nuosit aiz durvīm dubļainās kājas A. XX, 166;

3) erschlagen, totschlagen:
šie gul kâ nuosisti LP. V, 129. nu tu nuo˙sitams! viņš dusmuojies VI, 380;

4) niederschlagen, vernichten:
krusa nuosita labību Etn. II, 179;

[5) stark schlagen, schädigen
U.;

6) rudzi balti nuosisti U., der Roggen ist weiss geworden (von der Sonnenhitze);

7) beschmieren:
n. kārti ar ziepēm Lubn.] Refl. -tiês,

1) sich abschlagen, sich verletzen:
krizdams es briesmīgi nuosituos;

2) sich erschlagen, totschlagen:
vai Laimīte nuositās akmentiņu kaudzītē? BW. 9158, 1;

3) behaftet werden:
tā nuositīsies ar trumiem, auguoņiem, vātīm LP. V, 300. Subst. nùosišana, das Abschlagen, Erschlagen; nùositẽjs, der Mörder IV Mos. 35, 28.

Avots: ME II, 846

pãrinēm [Bauske, A1t-Autz, über]: pulkstens jau e̦suot pār pārürēm seši, die Uhr sei schon weit über 6 Degl.

Avots: ME III, 157

pìeputis, = pieputẽjis, vollgestaubt: pulkstens stāv pieputis Ahs. n. RKr. XVII, 45. .

Avots: ME III, 281

‡ pikstinât, = pikšinât 1 (?): sienas pulkstens ir gaiļa vietnieks, kas, pie sienas pikstinādams un sizdams ..., laiku parāda Mekons Zelta mājas grm.3 159.

Avots: EH XIII, 231

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens">pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = pulkstens">nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

pusceļ, Adv.,

1) auch puscelē, puscel Iw. n. FBR. VI, 56, gebraucht, um das Halb bei der Stundenzahl der Uhr auszudrücken:
pusceļ viens U., halb eins; pusceļ vienuos U., um halb ein Uhr. pulkstens puscelē divi Bl. II, 391, die Uhr ist halb zwei;

2) halbwegs:
saule jau bij pusceļ vakarā MWM. v. J. 1896, S. 418.

Avots: ME III, 423, 424

sejs (unter seja),

1): auch Auleja ("sejas izskats"), Druw., Oknist, Saikava, Weissensee, (sejš) Erlaa: tāds sejiņš saulītei kâ manai māmiņai BW. 4372;

2): auch Nerft n. FBR. XIX, 98. Oknist n. FBR. XV, 195, Višķi n. Ceļi IX, 401, Kalupe, (sejš) Kaltenbr., (nur der Schatten von Menschen u. tieren)
Linden in Kurl., Sonnaxt (sejs -a), Lös. (sejs, -s), Erlaa (sejš): pa seja galam (wo der Schatten einer gewissen Eiche aufhört) e̦suot nauda ierakta Kaltenbr. kad ar suoli var pārspert savu seju, tad ir pulkstens divpadsmit Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 475

šļàuknêt ² Warkl., schlafen (verächtlich): vai tu nevari šļauknēt? kuo tu te žvairē visu nakti! Nerft, kuo tu te trinies! vai nevari šļauknēt? Jauns. Baltā gr. I, 142. vai tad nevarēji nuovilkt vis˙maz svārkeļus, kad gāji šļauknēt? Jauns. pulkstens vienpadsmituos... meita izlīda nuo migas. šļaukni, ve̦lns, tavu šļauknēšanu! Latv.

Avots: ME IV, 66

tarkšķiens, Gerassel, Geschnarre : pulkstens nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME IV, 133

tirstinât, = tirinât I 1: ruokas, kājas tirstināju (Var.: tirināju) BW. 34486 var. tir̂šķêt Adsel, tìršķêt ² Adl., Golg., Prl., Saikava, -u, -ẽju, = tirkšêt 1, schnarren. rati tirkšķ, kad kāds galds atsprucis nuo naglas Saikava. pulkstens tiršķ Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 197