aizracināt
‡ àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'racināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'racināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (16)
dracināt
ieracināt
ietracināt
izracināt
kracināt
noracināt
[nùoracinât,
1) eine Zeitlang graben lassen:
nuoracināja strādniekus visu dienu, bet grāvi gatavu nedabūja Nigr.;
2) ausgraben, verwühlen lassen:
cūkgans nuoracinājis ar cūkām rāceņus.]
Avots: ME II, 836
1) eine Zeitlang graben lassen:
nuoracināja strādniekus visu dienu, bet grāvi gatavu nedabūja Nigr.;
2) ausgraben, verwühlen lassen:
cūkgans nuoracinājis ar cūkām rāceņus.]
Avots: ME II, 836
patracināt
racināt
racinât,
1) freqn., wühlen
U.: es neļautu cūciņām tuo kalniņu racināt BW. 4069 var.;
2) fact., graben lassen
U., (die Schweine im Felde) wühlen lassen Spr. - Zu rakt; vgl. li. rakinė´ti "stochern".
Avots: ME III, 461
1) freqn., wühlen
U.: es neļautu cūciņām tuo kalniņu racināt BW. 4069 var.;
2) fact., graben lassen
U., (die Schweine im Felde) wühlen lassen Spr. - Zu rakt; vgl. li. rakinė´ti "stochern".
Avots: ME III, 461
sadracināt
‡ sadracinât Stenden, = sakratît, sapurinât: s. pilnu maisu (lai vairāk iete̦lp). puisis mani sadracināja kâ pe̦lu maisu.
Avots: EH XVI, 403
Avots: EH XVI, 403
saracināt
saracinât, grabend aufwühlen machen: gans ar cūkām saracinājis ābuoliņa lauku Nigr.
Avots: ME II, 711
Avots: ME II, 711
tracināt
tracinât: t. suņus Seyershof. sirdis un kajas (acc.) jau sāk t. ... mūzikas dārdi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 200.
Avots: EH II, 689
Avots: EH II, 689
tracināt
tracinât (li. trakinti "aufwiegeln" bei Geitler Lit. Stud. 117) Karls., toll machen, wild machen (Pferde, Kinder U.): kādi ve̦lli trejdeviņi tavu sirdi tracināja? BW. 14336 var. man patika druošināt, tracināt tuo Lapsa-Kūm. 72.
Avots: ME IV, 217
Avots: ME IV, 217
uzracināt
uztracināt
uztracinât: nuo tādiem uztracinātiem atriebīgajiem Dünsb. Temps 94. ar ... pļāpīgu muti uztracināsi uz dusmām (wirst mich zornig machen) Odiseja 20.
Avots: EH II, 737
Avots: EH II, 737
uztracināt
Šķirkļa skaidrojumā (7)
atmest
atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
bizot
bizuot, auch bĩzât Sassm., bižuot Etn. I, 45, intr., biesen (namentlich vom Vieh), umherschwärmen, laufen: luopi sāk bizuot. bites ietracinātas sāks tikai sitējiem acīs bizuot, ka ne atkauties LP. V, 344. sulaiņi tik riņķī bizuo, ka ļipas vien le̦c MWM. VIII, 30. bižu, bižu, brāļa guovs, tautu guovs nebižuoja BW. 28972. Vgl. bizêt.
Avots: ME I, 303
Avots: ME I, 303
ietracēt
jašu
jašu,
1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;
2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.
Avots: ME II, 96
1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;
2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.
Avots: ME II, 96
krācināt
krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.
Avots: ME II, 265
Avots: ME II, 265
sadusmot
sadusmuôt, freqn. sadusminât, tr., erzürnen : puisis tuo darījis, lai ve̦lnu sadusminātu LP. VI, 436. sadusmuotais burvis VII, 669. lai satracinātu un sadusmuotu sevi uz ienaidnieku kaušanu Antrōp. II, 102. tu tur guli tik sarūguse un sadusmuota Latv. Refl. sadusmuôtiês, zornig, böse werden: tē̦vs . . . sadusmuojies un nedevis ēst LP. IV, 209. lielkungs sadusmuojās vēl vairāk par puiku VI, 277. brāļi ļuoti sadusmuojušies JK. V, 1, 33.
Avots: ME III, 617, 618
Avots: ME III, 617, 618
satricināt
satracinât Grünh., Wid., auch satracêt, tr., stark aufregen; einen Menschen (od. ein Tier) wütend od. toll, verwegen etc. machen, jem. zu einer unbesonnenen Handlung und Spekulation bewegen, jem. Einen "Floh ins Ohr" setzen Mag. XIII, 3, 63: lai nesatracinātu ļaužu prātus Apsk. v. J. 1903, S. 434. lai satracinātu un sadusmuotu sevi uz ienaidnieku kaušanu Antrōp. II, 102. cilvē̦ka instinkti satracināti MWM. IX, 640. satracē̦ts bars X, 256. Refl. satracinâtiês, sich in Aufregung bringen, sich wütend, toll machen.
Avots: ME III, 764
Avots: ME III, 764