Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'radzene' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'radzene' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

radzene

radzene,

1) die Hornhaut
Preip. 35;

2) sedum acre Konv. 2 661; cerastium L. Konv. 2 1689; druvu radzene, cerastium arvense L. Konv. 1 860; piecnieku r., cerastium semidecandrum L. ebenda.

Avots: ME III, 463


spradzene

I spradzene: fragaria collina Ramkau; eine gewisse Beere Lubn. n. FBR. XVII, 125.

Avots: EH II, 555


spradzene

I spradzene Welonen, Rositten, die Maulbeere Mag. IV, 2, 85; eine Art Beeren (Brombeeren?) Kl., Selsau, Saikava, fragaria collina L., U., Ledmannshof, Dond., Konv. 2 3991; die Garten-Erdbeere Spr. - Nebst sprâdzene I 1 und li. sprāgė "fragaria elatior" (s. Būga KSn. I, 285) zu sprâgt; beim Pflücken dieser Beeren ist ein Knall hörbar; vgl. brakšenes.

Avots: ME III, 1007


spradzene

II spradzene, eine Haspel Bielenstein Holzb. 388. Vgl. sprādzene II.

Avots: ME III, 1007

Šķirkļa skaidrojumā (6)

brakšenes

brakšenes, eine Beeren - Art, die spät reift U. (Zu braškė "fragaria collina".) [Diese Zusammenstullung wäre richtig, wenn beide Namen dieselbe Pflanze Bezeichnen; braškė wohl zu braškėti, denn die Früchte der fragaria collina knachen beim Abpflücken und Zerdrücken, woher auch ihr le. Name spradzene.]

Avots: ME I, 323


piecnieks

pìecniẽks, der Fünfer: te ir viens sudraba piecnieks un viens divkapeiku gabals Blaum. - piecnieku radzenes, cerastium semidecandrum Konv. 2 1689.

Avots: ME III, 241, 242


sprādzene

I sprâdzene Neuenb., Kl., sprâdzene 2 Līn.,

1) sprâdzene C., Golg.; Gr.-Buschh., sprâdzene 2 Nigr., Dond., Kurs., Bixten, Wirginalen, Doblen, Mesoten, Nikrazen, Baldohn, Hofzumberge, Auermünde, Funkenhof, Schrunden, Schnickern, sprãdzene Selg., Wandsen, sprâdzine Warkl., eine Erdbeerenart (fragaria collina)
Mag. IV, 2, 49, U.; vgl, spradzene I;

2) eine Kuh (auch ein Frauenzimmer), die sterben muss
Oppek. n. U., (mit â ) C.; das Aas C., Saikava (mit â ), Spr.: sprādzeņu teļādas Izjurieši 169;

3) sprâdzene, die Haut eines verreckten Tiers
Kl. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1014


sprādzene

II sprādzene, eine Haspel, auf die Garn gewickelt wird Kurl. n. U. Vgl. spradzene II.

Avots: ME III, 1014


sprāgt

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III 4 , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015


tumšs

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ 2 ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263