rakstnieks
rakstniẽks* Demin. verächtl. rakstnieķelis Apsk. v. J. 1905, S. 415, der Schriftsteller.
Avots: ME III, 474
Avots: ME III, 474
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'rakstnieks' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'rakstnieks' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (8)
aprakstīt
aprakstît,
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
lecējs
lecẽjs, lècẽjs,
1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. 2 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;
2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. 2 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.
Avots: ME II, 444
1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. 2 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;
2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. 2 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.
Avots: ME II, 444
muldēt
mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,
1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;
2) herumschwärmen, herumirren;
3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]
Avots: ME II, 664
1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;
2) herumschwärmen, herumirren;
3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]
Avots: ME II, 664
neražīgs
pārstatīt
pãrstatît, tr., versetzen: ja man būtu visa ticība, tâ ka es varē̦tu kalnus pārstatīt (jetzt: pārcelt) I Kor. 13, 2, rakstnieks vē̦sturisku nuotikumu pārstatījis tagadnē Latv. Refl. -tiês, sich versetzen. Subst. pārstatĩjums, die Versetzung; vārdu pārstatījums, die Inversion; pãrstatîšana, das Versetzen; pãrstatîtājs, wer versetzt.
Avots: ME III, 178
Avots: ME III, 178
serkstēt
*serkstêt od. *serkt "?": rakstnieks kaut kur ieblakus virzās pakaļ se̦rkstuošajiem ūdeņiem Duomas III, 1316.
Avots: ME III, 819
Avots: ME III, 819
šķirenieks
šķireniẽks,* eine durch Zensurverhältnisse gebotene Umschreibung; für einen Sozialdemokraten: rakstnieks piekrita nevis šķireniekiem, bet tiem, kas viņu aplūkuoja nuo citādāka redzes stāvuokļa Zalktis II, 161. tâ mē̦dz dažureiz teikt arī paši lielākie šķirenieki Apsk. v. J. 1902, S. 4.
Avots: ME IV, 43
Avots: ME IV, 43
uzķert
uzķer̂t,
1) auffangen:
uzķert bumbu;
2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;
3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.
Avots: ME IV, 350
1) auffangen:
uzķert bumbu;
2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;
3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.
Avots: ME IV, 350