Paplašinātā meklēšana

redele,

1): sg. redele - auch Dunika, Grob., lw., Orellen, Rutzau;

3): auch (sg. redele ) Dunika, Rutzau;

4): auch (sg. redele ) Dunika, Iw., Rutzau; mēģināja ... kuģeniekiem uzkliegt, lai turuoties pie redelēm cieti Janš. Tie, kas uz ūdens 6. Nach Wiget Sitzungsber. d. gel. estn. Ges. 1927, S. 273, ist estn. redel ein echt fi.-ugr. Wort (auch finn. und wot.).

Avots: EH II, 362

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502

atìest, ² -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161

kaģi,

1) "ein gewisses Instrument oder Gerät, das beim Anfertigen von Stricken angewandt wird"[?];

[2) Keile
Drobbusch, Sonnaxt, (hier gewöhnlich aus Wacholderästen) Setzen: uz kaģiem kūtī uzkaŗ guovju redeles Nötk.].

Avots: ME II, 132

II kâpa, die Stufe, Sprosse: redelei viena kāpa izlūzusi Wid. Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 191

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193

kar̂kles [(li. kárklės "Raufe, ясли"), bei Wid. auch karkļi], die Raufe PS., [Serben, Schujen, Sermus], Lettg.: silē man tīras auzas, karklēs baltais ābuoliņš. karkles - redeles, kur zirgiem, guovīm vai avīm sienu ieliek [Selsau], AP., Wolm., Lasd., C., Nötk., Serb., Laud., Bers., Druw. n. A. XVI, 475. [Nach Būga KSn. I, 130 aus *kargklēs, zu li. kargýti "kreuzweise verbinden", ker̃gti "anbinden", kar̃goti "flechten; дѣлать рѣдкую, неплотную огорожу" Man kann aber auch denken (indem - kl - hier auf -tl- zurückgehen kann) an apr. korto "hayn", as. hurth " Geflecht", ai. cŗtati "knüpft", gr. χάρταλος "Korb" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 77.]

Avots: ME II, 162

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt ² Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

II kuoris,

2): auch (mit uõ ) Schrunden; "ratu redeles" (mit uõ ) Frauenb.; ‡

3) ein aus Weidenruten geflachtener Korb
(mit uõ ) Frauenb.

Avots: EH I, 688

‡ ļor̃gâtiês Wandsen, = šķuobîtiês: redeles ļorgājas.

Avots: EH I, 773

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

redeļas (unter redele 1): auch Siuxt.

Avots: EH II, 362

I reži (?) Walk "= redeles">redeles, karkles".

Avots: ME III, 517

I šàuts Walk, (mit aû ² ) Dond. n. FBR. V, 133, = šautrs I U.: upītē šautu sviedu BW. 8929, 3 var. (ähnlich 10889). šautu metu vanagam 13517. šautiem suņus mē̦tādamas 13907, 3 (ähnlich 30605 var. und 29074); ein Querholz an den "redeles" (mit aû ² ) Grobin n. Etn. III, 65 (geschrieben wohl fehlerhaft mit ž- ). šaûtus ² vilkties Dond., = šautruos iet.

Avots: ME IV, 11

I skãrdeles Kurs., eine Leiter (redeles) aus dünnen Brettern zum Vergrössern eines Mistwagens: sameklē skārdeles! sāksim sūdus vest! Mit sekundärem s- zu kārde(le).

Avots: ME III, 880

sliķis Wid., PS., Mag. XX, 3, 180, Popen n. Bielenstein Holzb. 198, Dond., Lems., ein junger Kiefern- od. Fichtenbaum mit bekappten Asten, der den Imkern anstatt einer Leiter zum Aufstieg dient (Abbild. s. bei Bielenstein 1. c.): sliķi, pieslienuot pie kuoka, dravnieks izlietuo redeles vietā Dond. Vielleicht als ein Kuronismus (für nom. *slitis, gen. sliķa) zu li. šlitė(s) "Leiter" (bei Bezzenberger BGLS. 330), le. slita I.

Avots: ME III, 932

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda ² ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

trijdēlis, ein Gerüst von 3 Brettern, das zur Anfertigung von Stuhlteilen dient: trijdēlis jeb triju kuoku redeles A. XXI, 441 (mit Abbild.).

Avots: ME IV, 234

uztūžît,

1) mit iangsamen, müden Schritten hinaufsteigen
Saikava;

2) mit Mühe hinaufschaffen
KatrE.: Antuons ar māti viņas (= redeles) uztūžīja uz sìena strēķa Veselis Netic. Toma mīlest. 130.

Avots: ME IV, 394

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758