aizsēdināt
àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'sēdināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'sēdināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (20)
apsēdināt
atsēdināt
atsêdinât,
2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡
4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.
Avots: EH I, 164
2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡
4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.
Avots: EH I, 164
atsēdināt
atsêdinât, faut.,
1) hinsetzen, sich setzen, sitzen lassen:
istabā atsēdināja brūti uz krē̦sla BW. III, 1, 49;
2) übertr., (eine Krankheit) rückgängig machen, ersticken:
auguoni Etn. III, 159, ruozi II, 165. suņanaglu var pašā sākumā atsēdināt, ja tuo trīs reiz apraiba IV, 21;
3) zurücksetzen:
Trīna jutās gan atsēdināta MWM. IX, 495.
Avots: ME I, 189
1) hinsetzen, sich setzen, sitzen lassen:
istabā atsēdināja brūti uz krē̦sla BW. III, 1, 49;
2) übertr., (eine Krankheit) rückgängig machen, ersticken:
auguoni Etn. III, 159, ruozi II, 165. suņanaglu var pašā sākumā atsēdināt, ja tuo trīs reiz apraiba IV, 21;
3) zurücksetzen:
Trīna jutās gan atsēdināta MWM. IX, 495.
Avots: ME I, 189
dasēdināt
iesēdināt
izsēdināt
izsēdināt
[izsêdinât,
1) hinaussetzen:
viņš tuo izsēdināja nuo vaguona, nuo vietas;
2) eine Zeitlang sitzen lassen:
izs. pa cietumu;
3) (eine Reihe von Personen) sich nach einem bestimmten Plan setzen lassen: izs. bē̦rnus pēc auguma, pa vietām.]
Avots: ME I, 796
1) hinaussetzen:
viņš tuo izsēdināja nuo vaguona, nuo vietas;
2) eine Zeitlang sitzen lassen:
izs. pa cietumu;
3) (eine Reihe von Personen) sich nach einem bestimmten Plan setzen lassen: izs. bē̦rnus pēc auguma, pa vietām.]
Avots: ME I, 796
nosēdināt
nosēdināt
nùosêdinât, fakt., sich hinsetzen lassen, hin-, niedersetzen: dēliņu nuosēdinājis zālē LP. VI, 20. vedējus pa˙priekšu nuosēdināja pie galda BW. III, l, 52.
Avots: ME II, 845
Avots: ME II, 845
pārsēdināt
pasēdināt
pasêdinât,
1): pacel krē̦slu, pasēdini (sc.: mani)! Tdz. 45140. p. (= pārsēdināt) tālāk Dunika. arestēja abus brāļus un pasēdināj[a] (vgl. r. посадить) cietumā Pas. XII, 132 (aus Lettg.). atslē̦gas, zem kuŗām ir pasēdināti ļaudis V, 154 (aus Lettg.); ‡
2) anpflanzen
(r. посадить): pasēdinā vienu salmiņu Pas. V, 140 (aus Lettg.).
Avots: EH XIII, 171
1): pacel krē̦slu, pasēdini (sc.: mani)! Tdz. 45140. p. (= pārsēdināt) tālāk Dunika. arestēja abus brāļus un pasēdināj[a] (vgl. r. посадить) cietumā Pas. XII, 132 (aus Lettg.). atslē̦gas, zem kuŗām ir pasēdināti ļaudis V, 154 (aus Lettg.); ‡
2) anpflanzen
(r. посадить): pasēdinā vienu salmiņu Pas. V, 140 (aus Lettg.).
Avots: EH XIII, 171
pasēdināt
pasêdinât, hinsetzen: [atve̦d ķēniņa meitu ze̦lta krē̦slā, pasēdina uz kalna Pas: II, 438].
Avots: ME III, 97
Avots: ME III, 97
piesēdināt
pìesêdinât, daran-, dazu-, heransetzen: mājenieki, zinādami, ka ar labiem cilvē̦kiem darīšana, viņus piesēdina pie galda RKr. XVI, 88.
Avots: ME III, 288
Avots: ME III, 288
sasēdināt
sasêdinât, ‡
2) sich senken (und fest werden) machen:
sniegs, atkušņa nesasēdināts, ir palde̦ns kâ pe̦lni Jauns. Jaun. Ziņas v. 8. II 1940; ‡
3) "savērt (tīklu) uz sē̦da" Auleja; ‡
4) = sastãdît 1: sasēdinavu kāpusteņus Pas. XI, 364 (aus Lixna).
Avots: EH XVI, 446
2) sich senken (und fest werden) machen:
sniegs, atkušņa nesasēdināts, ir palde̦ns kâ pe̦lni Jauns. Jaun. Ziņas v. 8. II 1940; ‡
3) "savērt (tīklu) uz sē̦da" Auleja; ‡
4) = sastãdît 1: sasēdinavu kāpusteņus Pas. XI, 364 (aus Lixna).
Avots: EH XVI, 446
sasēdināt
sasêdinât, tr., setzen, sich setzen lassen (auf eine grössere Anzahl von Ohjekten bezogen): viņš sasēdinājis tuos uz tiem krāģiem MWM. X, 569.
Avots: ME III, 728
Avots: ME III, 728
sēdināt
sêdinât, ‡
2) s. vistu Auleja, Liepna, eine Henne brüten machen;
‡
3) s. "obori" Auleja "vērt tīklu un liekačus uz sē̦da, ierīkuojuot tuo zvejuošanai". ‡ Refl. -tiês, sich setzen
Manz. Post. I, 15.
Avots: EH XVI, 480
2) s. vistu Auleja, Liepna, eine Henne brüten machen;
‡
3) s. "obori" Auleja "vērt tīklu un liekačus uz sē̦da, ierīkuojuot tuo zvejuošanai". ‡ Refl. -tiês, sich setzen
Manz. Post. I, 15.
Avots: EH XVI, 480
sēdināt
sēdināt
sêdinât, tr., fakt., setzen (auf einen Stuhl U.), sitzen lassen: vedējus sēdināja pie galda BW. III, 1, 28. saimnieks... meitas kalniņā sēdināja BW. 12928. mazākuo bāleliņu augstu krē̦slu sēdināju 17518.
Avots: ME III, 824
Avots: ME III, 824
uzsēdināt
uzsêdinât, hinaufsetzen LKVv.: u. kuo kam virsū. uzsēdina muļķīti (zirgam) mugurā LP. IV, 90. uzsēdināja bē̦rnus uz ve̦zma Mērn. 1. 10.
Avots: ME IV, 376
Avots: ME IV, 376
Šķirkļa skaidrojumā (4)
aptaisināt
gribēt
gribêt, -u, ēju,
1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht
a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;
b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;
c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;
d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,
1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].
Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami
Avots: ME I, 653, 654
1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht
a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;
b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;
c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;
d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,
1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].
Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami
Avots: ME I, 653, 654
izķerrāt
‡ izķe̦r̃rât, in einer Karre hinausfahren (tr.): iesēdināta ķe̦rrā un ... izķe̦rrāta aiz pilsē̦tas Janš. Bandavā I, 37.
Avots: EH I, 460
Avots: EH I, 460
rumaks
I rumaks L., U., Freiziņ, Salisb.. rumāks L., ein Beschäler (Hengst) U., rumaks C., ein Pferd: drīz, biedri, rumakiem mugurā! Mag. II. 3. 26. rumaks aizrikšuoja Plūd. LR. III, 272. rumaks sprauslādams traucās uz priekšu R. Sk. II, 17. jādelējuot staltā rumakā Plūd. Llv. II, 188. bē̦rns... uzsēdināts rumakam mugurā Duomas IV. 461. savam rumakam es nežē̦luotu piešu A. v. J. 1899, S. 98. rumāks "ein schwerfälliges Lastpferd" Selsau, A.-Schwanb.; rumaks "ein breitschulteriger Bursche" Bauske. Nebst oder durch li. rumbkas "Handpferd" aus poln. rumak "Streithengst".
Avots: ME III, 557
Avots: ME III, 557