viêntìesîgs,
1) ernst Salis;
redlich, aufrichtig St., U.;
gelassen L.;
einfältig U.:
ja tava acs vientiesīga ir Glück.
ar skaidriem, vientiesīgiem vārdiem Pas. II, 162.
svešnieks vientiesīgi atbildēja Niedra Kad mēn. dilst 119.
"varē̦tü, iejaucās valuodā ārsts ļuoti vientiesīgi Jauna R. IV, 204.
vientiesīgs cilvē̦ks Schwitten.
vientiesīgs ūdens "schlecht Wasser" LLD. II, 16, 17;
2) störrisch, eigensinnig, selbständig: viņa tādas vientiesīgas dabas, - ja kuo ieduomā, tad ar cirvi neizdabūsi AP.;
3) einsam (ungewöhnlich): atraitne, katra vientiesīga (in der neusten Ausgabe: viena) jir LLD. lI, 25.,
Avots: ME IV,
666