saķemmēt
saķem̃mêt, tr.,
1) glattkämmem; fertigkämmen:
matus. viņi jau galvas bij saķemmējuši Vēr. I, 1456;
2) (Garn) durch den Weberkamm ziehen
(perfektiv): tuo (= aude̦klu) tad uzbuomēja..., sanītīja, saķemmēja un sāka aust Kaudz. Ve̦cpiebalga 54. Refl. -tiês, sich kämmen (perfektiv): viņš saķemmējās Kleinb. st. 58.
Avots: ME II, 662
1) glattkämmem; fertigkämmen:
matus. viņi jau galvas bij saķemmējuši Vēr. I, 1456;
2) (Garn) durch den Weberkamm ziehen
(perfektiv): tuo (= aude̦klu) tad uzbuomēja..., sanītīja, saķemmēja un sāka aust Kaudz. Ve̦cpiebalga 54. Refl. -tiês, sich kämmen (perfektiv): viņš saķemmējās Kleinb. st. 58.
Avots: ME II, 662