sadūgt
sadūgt, ‡ Subst. sadūgums, trübe Stimmung (?): s. pašā ... izklīda un nuoģiedruojās Veselis Cilv. sac. 86.
Avots: EH XVI, 405
Avots: EH XVI, 405
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'sadūgt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'sadūgt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (1)
sadugt
sadugt, intr.,
1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga 2 Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;
2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.
Avots: ME III, 615
1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga 2 Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;
2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.
Avots: ME III, 615